Ušakova maratons (jo laikam jau ar to šis 2011. gada Rīgas maratons paliks atmiņā)

Šogad maratonam gatavojos tik cītīgi kā nekad. No janvāra līdz maratonam trenējos ļoti regulāri, jutos ļoti labi, 11 km treniņš bija kļuvis par ikdienu, 11 un 16 km noskrēju ļoti viegli. Ātrums auga, 11 km ar vidējo ātrumu 11 man jau bija norma. Tā nekad nebija bijis.



Tuvojoties maratonam radās mērķis - iekļauties 4 stundās. Tas man būtu baigais sasniegums un gandarījums.

Un tad es izdarīju liktenīgo kļūdu.. laiciņš smuks, saulīte spīd - nolēmu garo treniņu noskriet ārā. Lai interesantāk un foršāk. Noskrēju ~ 27 km no Ragaciema līdz Lielupes tiltam un sačakarēju ceļgalu. Nevajag pēc tredmila līdzenās virsmas pirmo treniņu ārā pa reljefiņu uzlikt tik garu. Ar to arī beidzās sapnis par maratonu.

Ceļgala sāpes skrējējiem ir zināma lieta. Zāles ir kādu laiku neskriet un likt aukstas kompreses regulāri vairākas reizes dienā. Iesaka arī pretiekaisuma tablešu tūrīti.

Rīgas maratonā piedalījos 21 km distancē. Tad jau man laiks vairs nebija svarīgs - skrēju savam priekam tādā tempā kādā jutos labi. Pie tam bija ļoti karsts, galīgi negribējās nodarīt pāri savai veselībai un pašsajūtai.



No organizatoriskās puses viss bija čotka. Vienīgi finišā bija uzstājīgi jāpieprasa medaļa un roze :D to dalītāji laikam ar bija jau saguruši saulē. ūdens punkti un wc trasē vienmēr varētu būt vēl vairāk..
Galīgi garlaicīgs likās garais Krasta ielas posms. Ļoooti garlaicīgs. Vispār trase likās salīdzinoši garlaicīga. Paldies cilvēkiem ar kolliju Krasta ielas malā - kollijs bija aktīvs skrējēju atbalstītājs! :)
Bet emocijas, to kopības sajūtu, pacilājumu - to jau vienmēr sasmeļas šādos skrējienos - tāds pozitīvs, pozitīvs pēctam esi.
Tā kā skrēju kleitiņā dzirdēju dažus jautrus sev veltītus komentārus. Puiši aizmugurē priecājās, ka ja šitāds zaķis pa priekšu skrienot, esot uzreiz spēks skriet. :) Bet maza meitenīte mammai sauca: "mammu, mammu, re kur Lady Gaga skrien!"
Kitijai ļoti patikuši cilvēku uzsaucieni: "Smaidiet! Jūs fotografē!"



aaa, vēl nenormāli smieklīgs bija Vecrīgā oficiālā atbalstītāja teksts mikrofonā "Ātrāk, ātrāk, ātrāk, netaupiet spēkus!" :D tas bija 7. kilometrā!!!!

Solvitai bija garas un smagas pārrunas ar sevi skrējiena laikā. Šis bija pirmais tik garais skrējiens viņai. Un vairāk pēc tādiem gariem skrējieniem viņa nealkst :D



Mūsu rezultāti 21 km distancē:
es, Līga Ozoliņa 01:53:30.1
Kitija Krastiņa 02:10:11.6
Valdis Eglītis 02:03:39.1
Solvita Zute 02:25:50.3
Mārcis Bokmanis 01:37:06.3
Miķelis Putra 01:37:45.6

manuprāt mīļākais skriešanas foto forever:



STENDERS komandiņa kā katru gadu arī piedalījās skrējienā.





Pēc finiša pieēdāmies Hanzas maiznīcas maizītes, sameklējām cits citu un devāmies uz Vecrīgu iedzert aukstu sidriņu superīgajā Berga Bazāra S.Brevinga alus saloniņā Tiesa gan pēc pusmaratona kuņģītī, kurā pa visu dienu ir ieliktas tikai maizītes, nevajag pārcensties un ieliet 5 sidriņus :D mājupceļš izvērtās ļooooti garš un lēns. Kāpēc es nesaucu taksi? :/



Par Ušakovu.. Sociālajā psiholoģijā mums mācīja ka ir 2 veidu sabiedrības domāšanas - kolektīvā un individuālā. Bijušās PSRS un Austrumu valstīm esot raksturīga kolektīvā, kad gan priekos, gan nelaimēs visi pārdzīvo kopā, pirmajā vietā liek kolektīvās intereses. Individuālā domāšana sabiedrībā spilgti esot vērojama vecajā Eiropā un ASV - katrs par sevi, Tavas problēmas ir Tavas problēmas, pats tiec galā, visiem iespējas izsisties vienādas, ja nesanāk - pats vainīgs. Un mēs šobrīd esot pārejas posmā no kolektīvās domāšanas uz individuālo. Ušakova nelaimē saskatīju spožu kolektīvās darbības piemēru, visi zibenīgi metās saziedot naudiņu, visus interesēja kā viņam iet, un man liekas ka piemirsa savus labējos vai kreisos uzskatus un valsts valodas strīdus. Man tas likās ļoti veselīgi un cilvēciski.
Paralēli arī novēroju latviešu superīgo spēju uzreiz mesties melnajā humorā par tēmu. Tā pat kā par Fukušimas atomreaktoru latvieši bez melnajiem jociņiem nespēj, tā arī par Ušakovu. To es tā, ne sliktā nozīmē, - novērojums.
Labi, ka viss labi beidzies, cerams, ka nekādas paliekošas sekas šim sliktumiņam viņam nav.

Golgāta slēpojiens 5. marts 2011

vot šitas bija drausmīgi!! Orģināli tas saucas tautas slēpojums "Apkārt Gaiziņam", zīmīgi, ka finišs blakus atpūtas kompleksam ”Golgāts” :D (Golgātā mira Kristus...) nu es šito tomēr nesauktu par tautas slēpojumu. Es esmu tautas slēpotājs, Alaukstā ir pilns ar tautas slēpotājiem, bet šiten bija slēpošanas fanu un profiņu pasākums. Nu tā jau arī loģiski sanāk, jo jābūt fanam, lai brauktu 180 km no Rīgas paslēpot. Es pēc 180 km stūrēšanas ziemas apstākļos, kur pēdējais grants ceļu posms atgādina dalību rallijā, biju jau manāmi zaudējusi entuziasmu uz starta mirkli.

!

pēc šī es mīlu maratonus!
pazemojoši :D
mani apdzina visas bērnu slēpošanas grupiņas, un no kalna es pat uz dibena cienīgi nespēju nošļūkt.

Apkārt Alaukstam 2011 jeb nūjošana beztehnikā ar apgrūtinājumiem :)

Pirmssacīkšu sagatavošanās.

Ļoti ērti inventāru Alaukstam varēja iznomāt FANĀ, Deglava ielā 50. Aizbrauc pie šiem, izvēlies inventāru un viņi aizved to priekš Tevis uz Alaukstu. Tur izņem, lieto, atdod. Nav jāstiepj mašīnā. Ērti tiem, kam Deglava iela 50 šķiet normāli sasniedzama adrese. Man no Pārdaugavas galīgi nevilka uz turieni.
Bet par laimi, mēs zinām, ka ir tāds atsaucīgais Golfa klubs Viesturi tel. 29219699, atstājot 50 Ls drošības naudu, sarunāju slēpes un zābaciņus par 6 Ls. Tur tiešām visi vienmēr ļoti laipni un jauki.

OK, ko tur par inventāru - galvenais taču ir tehnika un treniņi :)
Ieva - senāk esot rūdīta slēpojot līdzi draugiem slēpošanas fanātiem, vienīgā prot slidsoli, trenējas skriešanā.
Līga - slēpoja pa mežu skolas laikā piespiedu kārtā fizkultūrā. Tiek uz priekšu, ir skriešanas treniņi.
Dacīte - sava trasīte Tīraines pļavā, treniņi nav pārāk bieži un lielas slodzes.
Arta - līdz galam nesapratu, kaut kas aktīvi darīts slēpošanas jomā videnes laikā laikam... n-tos gadus slēpes neesot redzējusi.. ir skriešanas treniņu bāzīte.

Paši saprotat - mēs to pilnīgi noteikti darām dzīvesprieka nevis medaļu pēc :))))

Sacensību diena!
8:30 izbraukšana no Rīgas (starts 13:00).
Esmu aizmirsusi termosu ar tēju, bet uz Dacīti, bez šaubām, var paļauties, un mums izdzīvošanas termoss ir! Nastoiku es protams, neesmu aizmirsusi :D
Pa ceļam paķeram Artu, kas nez kāpēc ir nedaudz savārgusi, jo iepriekšējā naktī ir bijusi ballē :)

Veiksmīgi ierodamies pasākuma vietā. Stāvlaukumu uzraugi paziņo, ka tālāk vietu nav, brīvas vietas tikai laukumā kādu km pirms starta. Tur arī noparkojamies. Nosmejamies par helikopterīti uz lauka.
Dodamies piereģistrēties. Uz reģistrāciju milzu rinda. Bet Eglīte veic burvju triku un pēc laiciņa ir jau dabūjusi mums numurus. :)



Arta FANS teltī izņem inventāru un dodamies iestiprināties pirms starta. Tiek sariktēts burvīgs sniega-dubļu galdiņš :D





Startā bijām pēdējā sektorā. Rēcīgi, ka daži jau startā gāžas vienkārši stāvot uz slēpēm :)





Un tad pienāk mirklis, kad katrs kuļās kā var uz priekšu :D Sanāca, ka katra slēpojām atsevišķi. Un katrai arī stāsts par slēpojienu ir savādāks - Ievai bija viegli un likās, ka ātri paskrēja laiks. Man gāja dažādi, lielāko daļu biju nosmējusies pati par sevi un iekšējām cīņām un centieniem nenovelties. Bailes krist ar slēpēm šajā reizē es pārvarēju, jo nogāzos kādas 3-4 reizes visdažādākajās pozās :D Mjaa, un no tā lielā kalna es tomēr kāpu bez slēpēm :D Sevi varu mierināt ar to, ka šim kalnam tā bija masveida parādība.
Purpināju par to, ka šitais, ko daru, pilnīgi noteikti nav slēpošana. Jo slēpošana taču ir saistīta ar tādu tehnisku slīdēšanu uz priekšu ātrāk nekā ejot kājām.. vai ne? Man sanāca nūjošana ar apgrūtinājumu - slēpēm pie kājām. Pret kalnu man problēmu nebija, skriešanā uztrennētās kājiņas augšā nes labi, bet no kalna.... oooooo.... es pat nemāku to V burtiņu uztaisīt ar slēpēm! :D
Njā, tad es ieraudzīju km atzīmi 12, un nenormāli nopriecājos, ka tik daudz jau aiz muguras, ka tā nevarētu būt, bet redz kā ātri laiks pagājis... Un tad es nonācu pie zīmes 11. Fak.
Bet tas bij tāds īgnuma punktiņš, pēctam jau iegāju pacilātā hihināšanas noskaņā.
Pirmajā dzirdinātavā piedāvāja tēju, bet es nestājos. Otrajā gan baigi gribējās tējiņu, piestāju, iedzēru lielu malku, un paliku uz pauzes. izspļāvu un kādu laiku domāju, kas tas ir??!!! Pēc apstulbuma mirkļa sapratu, ka tas ir buljons :)

Latvieši tādi interesanti, paši neko nesaka, ja kaut ko nojoko, tad atsaucas un pakomunicē.

Nu jāaa, un tie tēti ar bērniem... mmmm... visu cieņu. 15 km slēpoja ar savām 6-8 gadus vecajām atvasēm, tur vajag milzu pacietību. Vilka, stūma, pieturēja un visu laiku morāli uzmundrināja. Pagājšgad es šitā tā cīkstējos ar vienu mammu ar puiku, kurus visu laiku tipa apdzinu, bet pēc laiciņa viņi atkal priekšā. Tad ir drusku kauns :D



Pie visām nedienām trasē par vainīgo protams tiek atzīts slēpju iesmērētājs - vienalga vai slēpes pārāk slīd, neslīd, slīd atpakaļ uttt...



Ik pa laiciņam varēja redzēt kādu bēdīgu atpakaļnācēju ar salauztu nūju rokās.

Finišā visi protams ļoti laimīgi, meklē ēšanas talonu un iet padzert siltu tēju. Bija nežēlīga rinda uz zupu, bet.. ja iet no otras puses, tad tēju un kāpostus ar desiņām varēja dabūt bez rindas. Tēja gan bija vēsa. Bet kāpostiņi baigi labie. Jā, vēl dalīja cepumus kaudzēm.



Un tad jau bija laiks pārģērbt sausas drēbes un braukt mājās. Haaa-haa. Stāvlaukums bija kļuvis par tādu arumu, ka mašīnas saviem spēkiem ārā netika. Bet organizatoru onkas bija ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Traktors jau esot ceļā, bet ja mēs tādas nepacietīgas, viņi labprāt arī izstūma mūs. :)
Un tad sākās mājupceļš. Man kā šoferītim gāja grūti, jo nežēlīgi putināja, principā no pusceļa es vairs īpaši nesapratu, kur ceļam malas. Skaisti gan bija. Iesēdos vienam vieglajam astē un veiksmīgi tiku līdz Rīgai. Teikā sniga milzīgas baltas sniega pārslas, kā pasakā! Āgenskalnā jau lija lietus :D

Dacītes pēdējo spēku smaidiņš:



Un tad es laimīgi saritinājos zem segas un gulēju līdz pat rītam :)

Rezultāti..
Ieva 1:35 h
es ~1:20
Arta 2:40
Dacīte 2:57 - viņa ar to ļoti lepojas, jo ir pēdējā, kas ieslēpoja kontrollaikā :) bet aiz sevis atstājusi vēl 17 dalībniekus!!! Varat iedomāties, kā viņu aizvainoja trases uzraugmocīša piedāvājums pēdējā km paķert līdz finišam!

Medokas vīna maratons - SUPERMARATONS!!!! 11.09.2010.

Juhūuuu!!! Šis ir vieglāk noskrienamais un superīgākais maratons!
Dalībnieki ir ieradušies priecāties nevis sacensties.
Maratons, kurā izrādās, ka atmosfēra var aizstāt treniņus!
Es to izbaudīju 11.09.2010.



Lai pieteiktos Medokas vīna maratonam, jānoķer reģistrācijas sākums, jo runā, ka vietas tiek izķertas salīdzinoši ātri. Tā gan esot ar visiem lielajiem, ievērības cienīgajiem maratoniem. Mēs piereģistrējāmies jau 22 februārī.

Mūs uz šo maratonu,kā uz daudziem skrējieniem un foršām lietām, pamudināja atkal Zanīte, un tā mēs daudz nedomājot piereģistrējāmies.

Ieradāmies Parīzē, jau lidmašīnā baudījām Franču vīnu un dārgās atvaļinājuma dienas saldumu. Parīzes lidostā nopirkām ļoooti garšīgas olīvas grieķu stilā un sieru, un notiesājām kopā ar līdzi paņemtajām maizītēm un gurķiem. Ar vīnu, protams... Tās bija mūsu pusdienas. Ar lidostas vilcieniņu pārbraucām uz Termināli 2 un tur sēdāmies TGV ātrvilcienā uz Bordo.

Sākums Bordo bija steidzīgs - visu laiku bija jāpaspēj no punkta A uz punktu B. Sākumā uz viesnīcu. Nākošajā rītā uz Bordo centru un jāsaprot transporti uz maratona numuru izņemšanas vietu Pauillac un pastas vakariņām Lamarque. Kad sapratām, ka pēdējais vilciens no Pauillac uz Bordo iet 19:30 un par Lamarque autobusu kustību mums nebija ilūziju (varbūt nevietā, varbūt tur bija organizēti autobusi un viss kā nākas,



bet bijām jau nokačājušās transportos un gribējās atslābt un baudīt Francijas vecpilsētas krodziņus). Pieņēmām lēmumu pastas vakariņas izlaist, izņemt numurus Pauillac un braukt uz Bordo atpūsties brīvā režīmā.



Bordo mums tiešām patika, skaistās milzu cēlās mājas, Viktorijas laukums, centrs pie stacijas Gambetta. Noskaņa nav tik bezpersoniska kā Parīzē, nav tik tūristiska. Autobusa šoferītis otrajā dienā ir tas pats kas pirmajā, satiec puisi uz skrituļslidām, kas aicina uz klubu Antidote :), stacija tik skaista un tā lielā iela ar fantastiskajām mājām (nav ne jausmas kā sauc) gar Žirondu. Man ļoti patīk franču mājas - no tā gaišā materiāla ar smalkiem metāla režģīšiem un lieliem logu slēģiem.
Uzēdām vakariņas ķīniešu ēstuvītē. Tad austrumu saldumus.



Braucot pēc numuriem uz Pauillac nopirkām vilciena biļetes turp un atpakaļ maratona dienai. Ir iespēja pirkt biļeti konkrētam datumam, bet "leave it open" atstāt bez konkrēta laika. Laikus gājām gulēt.
Maratona rītā laicīgi cilpojām uz staciju, kad mūs cītīgi sauca kāda autobusa šoferis. Autobuss stāvēja netālu no stacijas un tas gāja uz maratonu. Lecām iekšā īsti nezinot, kas tas par autobusu, vai maksas vai bezmaksas.., bet nu šoferis pats sauca :D
Laikam jau tas bija viesnīcas organizēts autobuss, īsti tā arī nezinām. Izkāpjot Pauillac, tika paziņots, ka autobuss izbrauks atpakaļ 16:30, ar to arī braucām atpakaļ uz Bordo. Ar autobusu braucot daudz labāk varēja vērot smukos mazos franču ciematiņus nekā braucot ar vilcienu.

Maratons. Tas tik bija kaut kas. No rīta knapi paspējām tikt nodot mantas un uz startu un tad mūs ierāva Medokas vīna maratona virpulī. Startā bija tāda noskaņa, ka no laimes nāca raudiens! Visapkārt katrs bija pacenties kaut kā saposties. Visapkārt bija visi iespējamie multeņu un filmu tēli. Neviens te necenšas būt baigi smukais, visiem ir jautri, viens otru zobo, uzmundrina, katrs ir kaut ko uzģērbis, uzpucējis. Vienam aiz jostas aizbāzts snoopy sunīts, cits pārģērbies par benzīntanku. Netrūkst pielikto pliko dibenu, milzu krūšu un parūku. Topā ir zilie rūķīši (franču animācijas filmiņas varoņi Les Schtroumpfs) un Mikipeles. Pa pilnam Supermenu un Betmenu. Pa vidum ir tādas ogas kā 60-gadīgs onka - Sarkangalvīte, puisis - vīna muciņa, puiši ar ratiem, kuros ved mūziku uz visskaļāko un vīrs, kurš stumj ratiņus ar alus kastēm :D. Visapkārt jautrība, krāsaini tērpi, cilvēki netipiski maratonam nedomā par grūtumu, ērtu sporta tērpu, beržšanu, sviedriem utml. lietām - ka tik jautrāk. Un apbrīnojamais ir tas, ka arī tie traki ģērbtie dalībnieki finišē!!! Pie tam ~ 10 km ir "dusty road" t.i. zemes/akmeņu ceļš.

Ik pēc 1 km ir barotavas/dzirdinātavas/uzmundrinātavas - dod apelsīnus, banānus, keksus, cukuru, maizi, ūdeni un vīnu. Vīnu var baudīt sarkano, balto, rozā.. un gan no vienreizējām glāzēm, gan skaistām stikla glāzēm uz kājas! Vīnu gan mēs nedzērām, tuvu pie 30 grādu karstumā skrienot 42 km, veselais saprāts mums to neļāva. Bet netrūka tur cilvēku, kas stiprinājās ar vīniem un skrēja tālāk.

Tā kā nebiju nopietni trenējusies, pirms maratona jau mēnesi nebiju skrējusi un arī pirms tam treniņi bija 10 km 2-3 reizes nedēļā, es jutos ļoti lepna un gandarīta arī par veiktajiem 42 km. Bet par pasākumu kopumā - tur nav vispār šaubu - tas bija izdevies tik kruts! Finišā atkal gandrīz apraudājos no laimes :D
Lepnums un laime pēc maratona noskriešanas mūsu sejās neizmērojams... :)





Skaistākās galerijas, ko atradu par šī gada maratonu, ir skatāmas šeit



Pēc maratona izskalojām drēbes



un Bordo kafejnīciņā ar baudu notiesājām saldējumu un creme brule. Manas vājības Francijā ir sidrs, creme brule un mīdijas. Arī šajā braucienā man izdevās nobaudīt tos visus mmmmmm....



Parīzē bijām nākošajā dienā pēc maratona, svētdienā. Mūsu spēki Parīzei bija minimāli. Nogājām lielu gabalu ar kājām no Gar de Lyon līdz pat Eifeļtornim. PIe Eifeļtorņa uzēdām ceptu kukurūzu



un tad ar metro atpakaļ uz viesnīcu. Un vienīgās dzīres uz ko bijām spējīgas, bija klāts galdiņš numuriņā - kaltēti tomāti, salāti, tunča salāti un sidrs un Lambrusco.



Tad 10 min paskatījāmies vietējo franču TV un devāmies laimīgi gulēt.

Nākošajā rītā ēdām nepārspējamas brokastis kafejnīcā uz stūra pretī Gar de Lyon stacijai. Es dabūju milzu omleti ar debešķīgi maigu sieru un šķiņķi, Ieva ceptas olas ar bekoniņu un 2 lielas baltas kafijas. Klāt svaiga franču maize ar sieru un džemu.





Praktiskā informācija (tie, kurus tas neinteresē, var šo sadaļu izlaist)

Dalības maksa bija 110 EUR + pieteicāmies pastas tusiņam iepriekšējā dienā par 45 EUR un pasūtījām skrējiena DVD 1 gab uz visām par 17 EUR.
Bija skaidrs, ka aviobiļetei uz Parīzi nevajadzētu būt īpaši dārgai un ātrvilciens Parīze-Bordo-Parīze pagājušajā Francijas ceļojumā maksāja ~35 Ls. Mums gan galu galā nesanāca ne tuvu ne tik lēti, sanāca ceļojums kopsummā diezgan sālīts, uz kādiem 500 Ls. Bet, tā kā šie maksājumi katrs bija savā mēnesī un, kad viena lieta jau samaksāta, - kā tad ņemsi un atteiksies... :)
Skaidrs, ka neparedzēti dārgas mūsu gadījumā bija biļetes - gan avio, gan TVG. Iespējams, ka TVG ātrvilciena biļetes būtu dabūtas daudz lētākas, ja mēs tās būtu pirkušas laicīgāk, kādus 3 mēnešus pirms brauciena.

Līdz braucienam visi e-pasti un drukātie materiāli, ko saņēmām no skrējiena organizatoriem bija franču valodā!!! Tikai 2 svarīgākie teikumi no visa bija uzrakstīti arī angliski. Vēl viņiem ir tāda specifika, ka jānosūta medicīnas sertifikāts, ka dakteris Tev atļauj skriet. Veidlapu atradām internetā un tas gāja cauri kā pa sviestu (lasiet starp rindām - viņi neko nepārbauda, saštancē pats sev tādu sertifikātu).

Skrējiens sestdienā. Tā kā skrējiens nav tuvu Parīzei, bet pie Bordo, nolēmām turp lidot ceturtdien, atpakaļ pirmdien. Lidojām ar airBaltic reisu Rīga-Parīze-Rīga, lai arī bija 2 akciju naktis laikā, kad lūkojām biļetes, nekas lētāks par 154 Ls nebija dabūjams uz mūsu izvēlētajiem datumiem.
Ātrvilcienam biļetes pirkām TGV eiropas mājaslapā 90 Ls/cilvēkam. Šis vilciens Parīze-Bordo 600 km veic ~ 4 h. Pa ceļam var vērot Francijas lauku ainavas - smukās mazās mājiņas un laukus. Vilcienā komforta līmenis vidusmēra latvieti ļoti priecējošs.
Viesnīcas.Tas tik ir joks. Bordo rezervējām viesnīcu Mérignac (Bordo priekšpilsēta). Tā bija katastrofa. iebraucām Bordo 21:00, viesnīcu atradām plkst. 2-os naktī !!! Jo mēs rezervējot nebijām sapratušas, ka tas ir tik tālu no centra, priekšpilsētā un pat ne priekšpilsētas centrā, bet kaut kādā nomalē. Taksi izsaukt šajā priekšpilsētā nevarēja. Bet viss bija jauki - cilvēku nebija, maldījāmies pa privātmāju rajoniem un prasījām ceļu tiem 3 cilvēkiem, ko pa ceļam satikām. Mācība no šī - vienmēr līdzi izprintēt karti viesnīcas atrašanai.
Jau nākošajā rītā sarunājām, ka šeit vairs nepalilksim. Administratore bija ļoti laipna, piekrita un pati atrada un norezervēja mums piemērotu viesnīcu pie pašas Bordo stacijas par tiem pašiem 30-40 Ls no cilvēka par nakti. Šī bija jauka komfortabla viesnīciņa. Un mums ērtā vietā, tur palikām 2 naktis.
Parīzē apmetāmies jau pirms 2.5 gadiem pārbaudītajā viesnīciņā Hotel BEL ORANGER. Nekāds baigais luksus, bet priekš Parīzes lēti un pietiekoši normāli numuriņi.


Vēl iespaidus varat gūt youtube, un palastīt Kaspara piedzīvojumu Medokas maratonā. Vai Aigara Norda aprakstā.

jau 15. diena! Umea - Sundsvall ar autobusu

Gandrīz visu nakti lija, bet es biju tualetes papīra karalis. Mob ar bija iepakots droši - nedzirdēju sms. Tagad gaidu autobusu.

12:28 Juhūuuuu, braucu autiņā uz Sundsvall. neredzēts progress :)

15:23 Paliku vienīgais pasažieris autobusā :)

Uz jautājumu par tālākiem plāniem - vai brauks ar riteni vai autobusu, atbilde skan - Es nezinu, paskatīsies vai ir kāds buss, kas ņem riteni un kad. Tad izdomās.

19:12 Oooo, neiespējamā misija atkal. Tomēr ir vilciens, kas ņem velo (itkā). Kompānija saucas x-tag, var braukt uz Gavle un pēc tam tālāk.

21:21 Juhūuuu, braucu vilcienā uz Gavle. Pēctam no Gavle līdz Stoholmai vairs tikai 160 km.

23:58 Nu es jau nupat pārsēdos uz citu vilcienu, kas iet uz Uppland Wasby. Tas pavisam tuvu (27km) Stoholmai. Rīt jātrāpa uz prāmi.

16. diena, Stoholma, Tallink prāmis 17:00
rīt Rīgā :)

Ap vieniem naktī ar vilcienu iebraucis Uppland Wasby. Pasēdējis 2 h uz soliņa pie lielveikala, kamēr kļuva gaišs. Palasījis grāmatu, pazīmējis blociņā bildītes. Tad devies ceļā. 27 km līdz Stoholmai pa veloceļu braucis līdz septiņiem rītā - 4 h !!!! nevis tāpēc, ka kalni vai grūti, bet tāpēc, ka neko nevar saprast - kur jābrauc.

ap plkst. 9:00 Miķelītis ir Stoholmā, kaut kādas Nacionālās bibliotēkas parkā.
Meklē, kur var nopirkt Tallink biļetes.

ap plkst. 11:00 Tā, Miķelim stress turpinās. Mēģinot nopirkt internetā biļeti prāmim, rāda, ka nav vietas ritenim. Mašīnām un fūrēm esot, bet ritenim nē. Zvanot atbild to pašu. :D
Miķelis tagad braukšot uz termināli kādam pa muti sadot. Vai vismaz sabrēkt uz kādu.
Nu ko - jāsecina, ka lai cik attīstīta nebūtu Zviedrija, riteņbraucējam tā nav draudzīga :(

Viss ir noskaidrojies, biļetes izdevies nopirkt. Uz vietas terminālī kasiere brīnījusies, ka sistēma neļauj ritenim biļeti nopirkt. Esot kaut kāds gļuks sistēmai, ka pēdējā dienā nevar riteni pievienot. Jo nu skaidrs esot, ka tas nav iespējams, ka nav vietas ritenim.
Galu galā 10 ls dārgāk, jo nav pirktas internetā (bet internetā jau nevarēja nopirkt) biļetes ir rokā! Tagad Miķelis dodas iedzert. :)

15:14 Guļu parciņā ēnā uz dvielīša un lasu grāmatu.



Mjāa, zviedriete arī izrādījās stulba, - biļete bija dārgāka, jo uz Tallinu. Man starpībai iedeva kuponus, ko varu uz kuģa tērēt.

ap 17:30 Esmu uz prāmja. Kajītē ar diviem leišiem. Biju dušā. Jāiet paņemt aliņš. 0.33 aliņš par 70 santīmiem. Tas der! :)

19:30 Ehs, ko tur daudz, izmantoju piedāvājumu romantica - ēdu boršču, pelmeņus un uzdzeru absolut :)

17. diena - Rīga, mājās

11:00 ar prāmi Miķelītis ieradās Rīgā.
Tagad ir mājās. Spriežot pēc tā, ka neatbild ir vai nu vannā vai guļ.
Sver 69 kg, pirms izbraukšanas laikam bija 73. Dikti noguris. Drusku arī sāpot galva, jo esot nācies dzert kopā ar leišu kajītes biedriem :)

Mājupceļš :)

13. diena Burtrask - Umea ar autobusu

Braucu uz Umea ar autobusu, otrajā stāvā. Vaaau un es pa šito ceļu ar riteni minos! Ellīgi šaurs un līkumains :)

Moška jālaiž uz Stoholmu ar busu vai vilcienu. 20:30 autobuss, uz rīta pusi būtu tur.

Es hujeju kādi te tipi. Nupat ar riteni atstumās džeks uz gadiem 50, svārkos, blūzē, ar banti matos, nošļukušām zeķēm un uzkrāsotām lūpām.



Braucot Burtrask - Umea ar autobusu Miķelis secināja, ka ceļš tik garlaicīgs, ka apvemties varot. Vieni vienīgi meži un viegli pakalniņi.
Tātad - aktuālais plāns tikt šovakar 20:36 autobusā uz Stoholmu. Ja varēs biļeti nopirkt autobusā. Stoholmā tas ienāktu rīt no rīta. 17:00 prāmis Romantica uz Rīgu. Rīgā būtu pirmdien no rīta 11:00. :)

IESPRŪDIENS UMEA



Autobuss riteni neņēma. Tāds autobuss, kas ņem riteni, esot citos laikos, nav gan skaidrs kādos. Tā ka Miķelis šovakar kempingā. Ļoti priecīgs, jo kempingā ir internets! :) Pēctam ļoti dusmīgs, jo par internetu izrādās jāmaksā kaut kādā čakarīgā veidā, jo ir kaut kādas abonomentu kartes vajadzīgas utt :D tā kā negribējās iedziļināties, iztika bez neta.
Vēl arī ļoti dusmīgs, ka stulbajā sieru pilsētā (Burtrask, tur esot bijis siera muzejs) informācijas centrā tante pateikusi nepareizus autobusu laikus. Vobšem viss slikti.

Nu, ja autobusi un vilcieni riteni neņem, atliek vēl cerības uz Umea lidostu :D ja nē - nāksies vien viņam mīties vēl tos 800 km kādu nedēļu :O



14. diena, vēl ar vien Umea

Šorīt spīd saulīte, cilvēku nav, Miķelim Umea patīk jau daudz labāk.
Aprunājies ar kaut ko kempingā un uzzinājis, ka no Sundsvall esot ceļš gar jūru un esot ļoti skaisti. Tā kā ir novērots, ka visi citi autobusi, ko viņš ir redzējis bija piemēroti riteņu ņemšanai, tikai šitas brīnums Umea-Stoholma nē, ir doma braukt ar autobusu uz Sundsvall un no Sundsvall vēl pabraukt ar riteni gar jūru.
Bet tas tā, pagaidām Miķelis sēž McDonald's, ieturās, un gaida plkst. 11:00, kad viss vērsies vaļā, tajā skaitā autoosta.

oho - jaunākā ziņa - pēc 1/2 h Miķels laiž uz Stoholmu! Tātad otrdien no rīta gaidam Rīgā :)

:D :D :D - nekur nebraucu, šis auto ar neņem riteņus. To zināja tikai šoferis. Tagad jādabū nauda atpakaļ. Jauki.

Nu tad rīt uz Sundsvall :). Sāka te visi skraidelēt tā kā traki, bet saprata, ka neko nesaprot. Tagad mēģina man atdot naudu.
Ooo, atdeva skaidrā naudā, iedeva parakstīties un no kases pagrāba. Negaidīti.

Rīt 11:20 uz Sundvall točna varēšot riteni ielikt :D

Es jau sāku domāt par riteņa atstāšanu, visa šitā čakarēšanās man izmaksās dārgāk nekā velo :) Vilciens velo neņem un hui viņu zin, kas ar busu aiz Sundsvall.

Nu tā, tiku pie neta tur info punktā, paskatījos kontu un mob rēķinu un palika labāk :). Šodien gan kempingā jāskatās futenis.



Uz jautājumu vai aliņš ir futeņa izbaudīšanai atbilde seko:
Domāju, ka svētdienās alko bode ir ciet un švakais alus ir vējā izmesta nauda. Alus kempinga barčikā 4.50 ls. Tādi nelieši sen nav redzēti.

vēlāk - oi, oi, oi, izskatās, ka nāk negaiss - eju ievākt tualetes papīra krājumus :) (redaktora komentārs - Horvātijā, kad lija mums teltī veidojās upe, kas tika glābta ar kempinga wc nočieptiem wc papīra ruļļiem :) )

10. diena Bredsel - Pitea 85 km

no trijiem naktī līst. Sēžu teltī, gaidu moška pāries.

12-tos izbraucu, tagad spīd saule. Kādus 80 km gan ka nobraukšu.





Pilsēta visa smird pēc gāzes. Bet kempings baigi labais, ideāls, smukā ūdens līcītī un senatnīgā stilā.

11. diena Pitea - Skelleftea 135 km

Ziņa no rīta - Pirmo reizi tik agri izbraucu. Močīju.



Lūzumpunkts. Ziņa no Miķeļa atnāk konkrēta:
"Nu man beidzot zajebala. Nobraucu kādus 135 km, bet Stoholmai pietuvojos par 76km. Nav ceļa gar jūru. Tagad esmu Skelleftea. Jāpadomā citi varianti. Viss gribu mājās pie tevis.
Pie jūras netieku, gar jūru iet 4 joslu ceļš, kas nav bānis, bet braukt tur negribas. Šodien bija tāds Tukums-Engure visas dienas garumā.
Kempings ar tāds masovka pilsētas centrā."

Vobšem šodien viss slikti. Drusku arī esot dabūjis atpakaļ braukt, kādi 20 km pa lieko. Redzēs, rīt varbūt būs pārgājusi krīzīte un atkal patiks braukt un braukt un braukt. :)

Rīt plāns tikt līdz Vännäs t.i. 138 km.

12. diena Skelleftea - Burtrask 39 km

14:28 Līst. Stāvu zem koka un ēdu zaptsmaizi. Vēl būtu jābrauc kādus 80 km.

15:34 Tā, laikam braukšu uz Umea ar autobusu. Nav ko te ņemties :)

Vakarā: Ehs, šodien palieku Burtrask. Kaut kādās skolas kopmītnēs , viss kruta, cilvēku nav. Rīt moška ar autobusu uz Umea. Kad futeņa fināls?







Pēc laiciņa: Uhs, ku pareizi izlēmu palikt zem jumta. Tagad kārtīgi nogāza lietus. Ēdu dārzeņus ar makaronīšiem, dzeru švako alu un skatos Simpsonus.