svētdiena, 2009. gada 28. jūnijs

Velo Italia, Jūnijs 2009

Aviobiļetes jūnija braucienam Rīga - Bergamo pirkām februārī. Ar 1 nododamo bagāžu abos virzienos kopā Ryanair draudzīgajās cenās sanāca 48 Ls cilvēkam. Tā kā līdzi katrs ņemam pa mugursomai, nododamajā bagāžā tika salikti visi metāla asumi - teltis, nazīši, metāla dakšas utml.

1. diena Bergamo - Iseo ezers

Bergamo ielidojām pus divos pa dienu. Uzreiz devāmies uz info centru noskaidrot, kur ir velonomas. Pirmā bija tepat pie dzelzceļa stacijas. Izskatījās krimināli - zem klajas debess stāvēja kaudzes ar norūsējušiem, sagrabējušiem riteņiem. Es jau sabijos. Par laimi tur bija pusdienlaiks un lieki laiku netērējot devāmies uz otru (info centrā mums zināja pateikt tikai 2 velonomas) velonomu pilsētas nomalē. Tā bija superīga! Veikals-velonoma IMD. Pēc nelielas kaulēšanās par 120 EUR uz 14 dienām tikām pie lieliskiem pilsētas riteņiem ar bagažniekiem, groziņiem priekšā, savilcējiem, pudeles turētājiem un saslēdzējiem. Šausmīgi laimīgi par veiksmīgo sākumu devāmies ceļā.



Kartes bijām iegādājušies jau Rīgā. Pirmais mērķis bija nokļūt līdz Iseo ezeram, kur pēc mūsu kartēm bija jābūt kempingiem. Diezgan ilgi jābrauc, kamēr tiek cauri Bergamo priekšpilsētām un sākas lauku skati. Pirmajā veikalā pa ceļam nopirkām vietējo vīnu. Tā kā Francijas ceļojums tika pavadīts baudot gardos vietējos sidrus (kurus Itālijā diemžēl nevar tik viegli dabūt), Itālijā ceļojuma noskaņu bija plānots papildināt ar vīnu baudīšanu :)



Jau sāka satumst, kad piebraucām pie ezera. Uztraucāmies vai tiksim kādā kempingā. Tā arī bija - kempinga saimnieks mūs negribēja uzņemt. Bet kad turpinājām čīkstēt un izskatīties izmisuši, viņš apžēlojās un ierādīja mums ģeniālu vietu - tieši pretī kempinga kafejnīciņai, kurā notika aktīva rosība. Bijām izlikti visiem vai nu uz pieskatīšanu vai izklaidēšanai. :D Katrā ziņā šis bija vietējo pilns kempings, - māmiņas veda bērnus paskatīties uz jocīgajiem poļiem (tā viņi domāja), vīrieši izsmēja mūsu mēģinājumus ar plaķenēm iesist telts mietiņus akmeņainajā zemē, bet galu galā atnesa āmurus un sliktāko āmuru pat uzdāvināja Miķelim. Šajā kempingā arī novērojām, ka saimnieks itāļu ģimenē ir vīrietis, tikai viņam ir teikšana. Viņš novērtē situāciju un saka sievai - atnes āmuru. Sieva nes. Savukārt, ja prasi sievai kaut ko - viņa tāpat to jautā savam vīram - pati nelemj :). Galu galā viņi protams bija ļoti atsaucīgi - sagādāja mums plēves ar ko apsegt teltis, kad sākās lietus. Vienīgi - viņi neprata angliski, mēs - itāliski. Tā mēs pa kluso teltī iedzērām pirmos itāļu vīniņus, jo viņu kafejnīciņa mūs daudzējādā ziņā biedēja :D.

2. diena Iseo ezers - Gardas ezers pilsēta Toscolano - Maderno

Pirmais rīts mūsu braucienā. Visi laimīgi un entuziasma pilni.



Kempinga saimnieks no mums naudu neņēma, apmulsumā uzdāvinājām viņam Latvijas divlatnieku.



Plāns bija katru dienu celties ap septiņiem, lai pēc iespējas vēsākos laika apstākļos izdotos nobraukt maksimumu paredzēto kilometru. Tas arī izrādījās pareizi, jo pa dienu saule cepināja nežēlīgi, katru dienu aktīvi smērējāmies ar pretapdegumu krēmiem. Ne par velti viņiem ir sjesta. Katra no rīta nokavētā stunda atspēlējas ap pulksten diviem trijiem, kad esi nocepies, pārkarsis, noguris un vēl jābrauc un jābrauc. Kārtējo reizi uz saviem sviedriem smērē pretapdegumu krēmu.



No Salo braucot jau pa Gardas ezera piekrastes pilsētiņām bija jūtama atpūtnieku un tūrisma smaka. Ielas pilnas mašīnām, parādās luksus klases auto, agresīvāks šoferīšu braukšanas stils, milzu villas utml.



Šis kempings bija pirmais apburošo dabas skatu kempings. Mūsu telts vieta bija tuvu ezeram. Par kempingu bija jāmaksā 12 EUR cilvēkam.



Iekārtojāmies un gājām uz netālo veikaliņu iepirkt produktus. Mierīgi nosvinējām manu dzimšanas dienu ar alu, tunča konserviem, tomātiem un āboliem. Jāsaka, ka brauciena sākumā ēdienkartē vēl figurē dārzeņi.. pēctam tos izkonkurēja augļi un konservi.
Vakarā pastaigājoties pa ezera malu, pirmo reizi ieraudzīju Gardas ezera vareno skaistumu. Tālumā ezera Ziemeļu gals kļuva šaurāks un šaurāks un to iekļāva milzu kalnu grēdas, rietēja saule un bija tik skaisti... Šis bija vakars bez stresa, kad pa īstam atlaiž nervus un saprot, ka ir atvaļinājums, atpūta un var brīvi baudīt ik minūti.



3. diena Toscolano-Maderno - Lazise

Šajā dienā ar prāmīti pārcēlāmies pāri Gardas ezeram uz Torri del Benaco. Jāatzīst, ka braukt ar prāmi izklausās krutāk nekā ir realitātē. Nu ir jau smuki, bet ir lēni un vienādi, vobšem nav inčīgi. Gaidot prāmi iepazināmies ar Gardas ezera diedelējošajām pīlēm un gulbjiem. Tos turpmāk redzējām visur.
Šajā dienā nekādi kilometru varoņdarbi nebija veicami. Kempingi pie Gardas ezera ir viens pie otra. Vienā no tiem apmetāmies un devāmies peldēties.
Jāsaka, ka Francijas un Itālijas riteņbraukšanas ceļojumos piekopām praksi atstāt visas somas teltī bez pieskatīšanas. Risks ir, bet savādāk nevar kā cilvēks sajusties, ja pat peldēties ejot jānes līdzi mugursoma. Mazos maciņus ar pasēm gan ņēmām visur līdzi.





Tieši pretī mūsu kempingam ceļa malā bija vietējo vīna tirgotava, kur tēvs un dēls tirgoja savus vīnus. Tur arī iegādājāmies 2 pudeles, vienu tūlītējai lietošanai, otru noslēpām dzīvžogā mājupceļam. Devāmies uz pilsētiņu nobaudīt vietējos ēdienus. Pastu, lazaņju, mīdijas.... mmmmmmm.... viss bija baigi garšīgais.



4. diena Lazise - Vičenca

6 km pirms Veronas sāka pamatīgi smirdēt pēc sūdiem. Mūs apdzina sūdu mašīnas viena pēc otras. Un šī lauku smarža turpmāk bija parasta parādība un liecināja, ka esam Itālijas laukos. Mūsu ceļš jau veda pa šosejas nomali. Nrīžam, kad fūres brauca garām, bija tīri baisi. It īpaši nevozēja, kad tās uzpīpināja drošības pēc, lai zinam, ka tuvojas.

Cauri Veronai,





kur apmeklējām slaveno Romeo un Džuljetas balkoniņa vietu un paēdām pusdienas pilsētas zaļajā zonā,





Šeit mēs uzzinām, ka Kitijai ir savs slepenais ierocis, ko viņa līdz šim ir no mums slēpusi! Viņai līdzi ir sakopēti materiāli par nozīmīgām vietām un Verona ir pirmā no tām, kurā esam ieradušies. Pateicoties tam mēs par velti baudām mazu gida lekcijiņu pie tam tīrā latviešu valodā! Vēl viņai ir arī ceļojumos nepieciešamāko frāžu tulkojumi..



dodamies uz Vičencu...



Vičencā bija viens vienīgs grūti atrodams kempings šosejas tuvumā pilnīgā nekurienē. Bez ūdeņiem, skaistiem skatiem un tamlīdzīgām ekstrām.
Lija lietus. Paēdām ļoti gardas lielveikala vakariņas ar salātiem, kaltētiem tomātiem, sieru un olīvmaizītēm. Es biju sajūsmā - tas viss, kas Latvijā bija gardums, ko atļāvos reti, tur pēkšņi bija pieejams daudz lētāk un daudz :) štopēju rukolu, kaltētos tomātus un olīvas.



Lūk arī mūsu komandiņas miglainā un viena no divām kopbildēm, ko uzņēma laipns kaimiņš.



5. diena Vičenca - Isola Verde un 6. diena turpat Isola Verde baudot Adrijas jūru

Nākošajā dienā mūsu gala mērķis bija Adrijas jūra. Tas bija mūsu lielais sapnis. Tāds Gardas ezers mums neko neizteica un bija tik pa ceļam. Bet realitātē sanāca otrādi - es ļoti spilgti atceros Gardas ezera skaistumu un varenumu. Bet to, ka bijām pie Adrijas jūras pat biju jau aizmirsusi un attapos tikai kartē skatoties.
No rīta, pa ceļam ieraudzījām tirdziņu, piestājām pabrokastot. Fritētās jūras veltes bija dārgas, bet garšīgas. Tā kā tādas redzējām pirmo reizi - sapirkām izmēģināt. Nopirkām arī melones. Vēlāk secinājām, ka, lai arī ir meloņu sezona (ceļa malās uz lauka melones augot redzējām bieži), tās nebūt nav lētas.





Ceļu plānojām skatoties kartēs. Katrā kempingā izlēmām, kur dosimies nākošajā dienā. Dažas reizes gandrīz uzbraucām uz autobāņa, tad nācās meklēt citus ceļus. Reizēm prasījām ceļu vietējiem.



Kopumā satiksme bija viegli saprotama, nekādu nepatīkamu pārsteigumu nebija.







Bijām pietuvojušies Adrijas jūrai, kempingi Sottomarina bija burtiski rindā viens aiz otra. Bet tie šķita ne visai aicinoši. bijām pieraduši pie 4 un 5 zvaigžņu kempingiem :)
Aizbraucām līdz pludmalei, sapratām, ka vajag piesēst apdomāt. Iedzērām katrs pa veldzējošam aukstam aliņam par 4 EUR gabalā un nolēmām, ka šitajos žurku līmeņa kempingos nepaliksim. Interesants bija arī mūsu novērojums, ka sliktāka līmeņa kempingi parasti bija dārgāki nekā kvalitatīvi kempingi. Tāds novērojums bija jau no Francijas.
Braucām prom no kempingu pludmalēm pa lauku ceļiem paši īsti nesaprazdami uz ko ceram. Un jā - tur viņš bija Isola Verde mūs gaidīja kempings - oāze.



Šis lieliskais atradums pie Adrijas jūras mums ļoti patika. Jau sākotnēji bija nolemts pie Adrijas jūras pavadīt vismaz 2 dienas. Kempings bija vesela pilsēta ar veikaliņu, restorānu, baseinu utml. Restorāniņā ēdām mīdijas un picu, dzērām latte macchiato, nobaudījām tiramisu.



Teltsvieta bija viena no nemīlīgākajām ceļojumā, bet kempinga kopējais augstais komforta līmenis to kompensēja.



Peldējāmies Adrijas jūrā, bija īpaši jāpiesargas neapdegt, jo saule cepināja nežēlīgi. Vakarā atklājās, ka kempingā tiek organizēti priekšnesumi klientiem. Bija gan multfilmu stūrītis bērniem, gan unikāls gaismu šovs visiem vecumiem. :)





Gājām uz blakus esošo pilsētiņu restorāniņu meklējumos.. Tur Dacītei nopirkām dzimšanas dienā pērļu rokassprādzīti un pārdevējai pajautājām, kur viņa iesaka paēst. Viņa ieteica vietējo iemīļotu vietu, kur tiešām bija pilns ar vietēja izskata ģimenītēm, kas aktīvi pusdienoja.





7. diena Isola Verde - Lido di Pomposa

8. diena Lido di Pomposa - Ferrāra

No rīta gardas brokastis kempinga kafejnīciņā (kafejnīciņas viņiem vienmēr atvērās agri, ap septiņiem, astoņiem - ar rīta kafiju nebija problēmu) un mūsu ceļš atkal veda iekšzemē - sākās atpakaļceļš uz Bergāmo.
Šis bija mazāks lauku ceļš, varējām izbaudīt kukurūzas lauku skatus, laistīšanas ierīces uz laukiem, apskatīt apūdeņošanas kanālus, vietējā tirdziņā pieēsties melones. Bijām jau tik tāl izlaidušies, ka pusdienlaiks bez auksta aliņa kafejnīcā nebija iedomājams :) Jā - kaut kad samērā agri mēs no nacionālās bagātības - vīna pārgājām uz vācu aliņiem (atšķirībā no Francijas brauciena, kur visu ceļojuma laiku dzērām principā tikai sidrus). Jo veikalos neko atdzesētu iegādāties nevarēja, un ej nu dzer siltu vīnu nežēlīgi karstā dienā. Auksts alus - tā ir cita lieta.







Ferrārā bija otrs švakākais kempings mūsu ceļojumā (Mantova neskaitās, jo tur vispār nebija kempinga!). Tur gan redzējām fazānus brīvā vaļā staigājam un viss kempings bija pilns ar kokiem, kuriem bija melnas ogas kā kazenes, kas priekš kempinga nebija nekas foršs, jo viss tika pienēsāts ar šo ogu pļuru.
Bet tieši tāpēc vakars izvērtās ļoti skaists, jo atstājām mantas (ar domu, ka vecais vācu pāris ar spanielu mums kaimiņos neļaus notikt nekādām nekārtībām) un devāmies uz pilsētu. Tur vecpilsētas centrā bija aktīva rosība,- izstaigājāmies pa rotaslietu veikaliņiem un pasēdējām skaistā āra kafejnīcā (lai pieskatītu riteņus) ar gardām picām un citiem labumiem. Līdz ar tumsiņu atgriezāmies kempingā.

9. diena Ferrāra - Mantuja

Nākošā diena pagāja pa līdzīgiem lauku ceļiem ar vienīgo atšķirību - tā bija svētdiena. Un kā izrādās - svētdienās veikali nestrādā. Jā,- arī lielveikali. Cepināja saule (kā jau katru dienu), mums sāka beigties ūdens, sākās panika. Šajā dienā bija paredzēts nobraukt ~ 90 km, jo tikai Mantujā bija iezīmēts kempings mūsu kartē, līdz tam bija paredzēts tikt. Un tieši šajā dienā mēs saņēmām vietējo izpalīdzību :) Braucot gar mazu pilsētiņu, ieraudzījām, ka notiek tirdziņš.



Iebraucām paskatīties un atradām arī ēdināšanas telti, kur tādā rīta agrumā vēl varēja dabūt tikai kaut kādus eļļā vārītus mīklas plāceņus.



Solīja, ka vēlāk būšot arī makaroni. Bet pats galvenais - tur varēja nopirkt mazās 0.5 pudelītes ar ūdeni!!!! Ja nemaldos, par 2 EUR gabalā. Aukstas!!!! Sapirkāmies ūdeni un piesēdām vēl arvien sapīkuši turpat malā uz kaut kādas apmales izbaudīt laimi un jocīgos vietējos plāceņus. Bet ūsainais pavārs jau nāca mums palīgā - iznesa galdu un krēslus, aicināja mūs piesēst. Pēc laika viņš bezgala lepns nāca mūs cienāt ar salami desu. Man tādas desas tā ne visai, it īpaši 35 grādu karstumā pēc eļļaina plāceņa, bet tas lepnums, prieks un palīdzības žests iebraucējiem viņa sejā bija tik foršs, ka stūķēju iekšā desu plati smaidīdama.

Pēc šīs viesmīlības izbaudīšanas bijām atmaiguši un laimīgi un devāmies tālāk. Mazās ūdens pudelītes tika izdzertas ātrāk nekā domājām, drīz atkal bija dzeramā ūdens trūkums un dusmas. Ieraudzījām benzīntanku, nopriecājāmies, bet izrādījās, ka arī tie nestrādā svētdienā! Tā arī tur stāvējām - benzīntanka ēnā. Vienkārši stāvējām un kūkojām, līdz piebrauca auto, no kura izkāpa vīrietis gados un kaut ko itāliski runāja par "acqua", bet mēs jau bijām kā mūmijas, neko nerubījām... līdz izkāpa jaunāks itālis un skaidrā angļu valodā mums paprasīja, vai mums nevajag ūdeni :D Tad gan mēs sajūsmā spiedzām - iedevām tukšās pudeles, ko viņš piepildīja ar ūdeni. Mēs bijām sajūsmā par šīs dienas veiksmēm. Un atkal devāmies tālāk.

Ap pulksten diviem bijām nonākuši līdz kādai ceļmalas kafejnīciņai, kur varējām baudīt aukstu alu un sapirkties aukstu ūdeni no ledusskapīša. Šeit ari atklājām jaunu kaifu - apliešanos ar ledusskapja ūdeni. Mmmmmm....

Galu galā iebraucām Mantujā. ākumā nevarējām atrast kā nokļūt centrā. Nācās prasīt vietējam, kuram arī uzreiz norasījām kempingu. Viņš uz riteņa brauca mums pa priekšu un aizveda līdz kempingam. Tikai kempings galīgi neizrādījās tāds, kā cerēts. Tas bija tāds kā kemperu autoplacis. Teltsvietas nebija paredzētas, mājiņu un labierīcību nebija. Dežurants mums itāliski skaidroja, ka Mantujā kempingu neesot. Mēs bijām pārguruši, nolipuši ar sviedriem, sapņojām par dušu un veikalu, mums bija izmisums un nāca raudiens. Redzot mūsu sejas viņš žestu valodā laipni stāstīja, ka ok - astoņos viņš iešot prom, tad mēs tip-tip-tip iekšā kempingā un varam nakšņot. No rīta astoņos viņš nākot strādāt, mums līdz tam laikam jāaizbrauc. OK, tomēr labāk nekā nekas. Mēs priecīgi pateicāmies un devāmies klaiņot līdz plkst. astoņiem. Mantuja ir ezeru iekļauta , mums bija cerības iet vismaz nopeldēties tā apvienojot atveldzēšanos un nomazgāšanos un optimisma atgūšanu. Bet pie ezera laivu bāzes darbinieks mums skaidri apstāstīja, ka šitajos ezeros nevarot peldēties, pilns ar rūpnīcu izvadūdeņiem, nē, nē, nē, peldēties nē. Galu galā devāmies uz vecpilsētu un bijām gatavi tērēt naudu viesnīcai. pirmajā viesnīcā mums teica, ka viss esot pilns, bet hotelis ABC mūs sagaidīja laipni, ierādīja vietu riteņiem un superīgu 4-vietīgu istabu ar vannasistabu un īstām gultām ar īstu gultasveļu. Tas bija kaifs. Nomazgājāmies, pārģērbāmies un devāmies jaukās vakariņās uz pilsētu.

10. diena Mantuja - Lasize

Atkal lauku ceļu diena iekšzemē, tuvojoties Gardas ezeram. Uz lauka redzējām lielu putnu ar čūsku knābī. Kukurūzas lauki viens pēc otra. Daži traktori, lauku laistāmās ierīces. Kivi un aprikožu plantācijas.



Ap pusdienlaiku bijām jau ļoti tuvu šās dienas mērķim. Pa ceļam bija vairākas tūrisma ceļazīmes par to, ka esam iebraukuši īpašā vīna reģionā. Vienai tādai ceļmalas vīna darītavai arī uzdūrāmies un tā kā vairs nekur nebija jāsteidzas, piestājām baudīt vīnu.



šie ir vīna sūkņi







Vīnu tur varēja dabūt lielā izvēlē un īsti aukstu kā pienākas. Pie reizes apskatīt gleznu izstādi un nopirkt nacionālas uzkodas. Izvēlējāmies marinētus artišokus, par kuriem biju redzējusi TV, cik ļoti īpaša itāļu delikatese tā ir. Katrā ziņā tas bija kaut kas jauns atšķirībā no olīvām un kaltētiem tomātiem.



Ap Gardas ezeru pilsētiņas ir viena pie otras un tāpat arī kempingu ir ļoti daudz un skaistās vietās - tieši ezera krastā. Apmetāmies vienā no šiem kempingiem, gājām peldēties un dzērām vīnu.



Vēlāk gājām uz pilsētu vakariņās. Dacītei jau pēc mūžīgās picu un lielveikalu pārtikas ēšanas kārojās grilēts cālītis :). Šeit mums piebiedrojās piektais ceļabiedrs. Tas bija ļoti forši, jo atsvaidzināja mūsu ikdienu.



11. diena Lasize - Riva del Garda

Šajā dienā nonācām Gardas ezera galā, kas bija vējains, pilns ar kaitotājiem. Man ļoti patika turienes sajūta. Apmetāmies kempingā, kur teltis varēja celt olīvkoku terasēs, tas bija ļoti skaisti.

12. diena Riva del Garda - San Felice del Benaco

Plānots bija braukt atpakaļ ar prāmi. Bet radās azartiska doma doties atpakaļ ar riteņiem pa veco ceļu Gardas ezeram pa otru pusi. Jau kartē bija redzams, ka tur ir daudz tuneļu.


13. diena San Felice del Benaco - Iseo

14. diena Iseo - Bergamo

spilgta diena - stabs
lielais gandarījums
pirmais lietus



nakts lidostā





15. diena Bergamo - Rīga

ceturtdiena, 2009. gada 28. maijs

Velo Itālija 2009 līdzi jāņem


Velo Itālija 2009

Līdzi ņemamās lietas:

  • PASE, pases kopija
  • galvas lampa vai baterija (uz telti vienu vajag)
  • dokumentu un naudas maciņš visur līdz ņemamais
  • saulesbrilles, briļļumaks
  • lēcas, lēcu šķidrums, brilles, briļļumaks
  • zobu suka, zobu pasta
  • guļammaiss, telts, plēve (apakšā guļammaisam klājama)
  • veļas striķis
  • peldkostīms
  • dvielis
  • skuveklils
  • nagu vīlīte
  • higienas preces
  • cepurīte, lakatiņš, bafs vai tml
  • apavi - botas un šļopkas
  • drēbes - braukšanai, naktij, aukstākam laikam
  • fotoaparāts, baterijas, bateriju lādētājs
  • vārdnīca
  • USB lādētājs Kitijai
  • mob.+lādētājs
  • pildspalva
  • šķiltavas
  • karogs
  • kārtis
  • zāles, leikoplasti, vazelīns :)
  • ūdensnecaurlaidīgie maisi somām
  • lietusmētelis
  • instrumenti ritenim
  • acu krēms
  • pulkstenis
  • wc papīrs, salvetes sausās, slapjās
  • ēšanas darbarīki
  • nazis - multifunkcionāls :)
  • korķviļķis (vīnu zemē vajadzēs)

Nododamajā bagāžā: 

  • teltis

Tur uz vietas pirksim:

  • pretapdeguma krēmu
  • krēmu universālo
  • šampūnu
  • dušas želeju
  • pretodu līdzekli ?

Riteņu nomā jāatceras:

  • espanderi
  • saslēdzēji
  • rezerves kameras 2 gb
  • izmēģināt riteņus un ātrumu pārslēgšanu!

Info centros jāņem visas vajadzīgās kartes!Pilsētu, kempingu, veloceļu.


otrdiena, 2009. gada 26. maijs

velobrauciens 2009 - Itālija plāniņš !

plāniņš - atkārtot pagājušās vasaras Francijas variantu siltākā un emocionālākā zemē - Itālijā :)
Komanda: Dace, Kitija, Līga, Miķelis. Spējas ar velo ~ 50 km/dienā. Nakšņošana - kempingos. Riteņi - īrēti uz vietas Bergamo.


Skatīt lielāku karti

~ 650 km / 11 dienās, +2 dienas pie Adrijas jūras plāns nobāzēties, atpūsties un nekur nebraukt.
Uz Itāliju ar Ryanair tiešo reisu.

Nordea Rīgas maratons 2009



Šī gada Rīgas maratons man sirdī ne ar ko īpaši neiekrita, jo daudzi mani favorīti nepiedalījās, laika apstākļi bija mazinājuši atbalstītāju pūļus un pati nebiju sagatavojusies maratonam, tāpēc nācās skriet tikai pusmaratonu (kas gan bija ļoti prātīgs lēmums, labi, ka pietika prāta, bet sirdī rūgtumiņš ir, ka neesi īstajā formā :( ). Tiešām biju gatava tikai pusmaratonam, to noskrēju salīdzinoši viegli un sev labā laikā (iekļaujoties divās h).



Bet tās vērtības jau saņēmu tās pašas - saskatoties tos daudzos, dažādos skrējējus, 50-70 gadīgos (tie mani reāli iedvesmo, līdz kaulam, es arī tā gribu!) atsvaidzinās sajūta, kāpēc to dari, atceries savu personīgo iemeslu
un baigi sagribās satrennēties un tūlīt un tagad reģistrēties Amsterdamas, Daugavpils, Eindhovenas, Valmieras vai Maskavas maratonam! NOteikti šovasar noskriet maratonu.
Mājās izvilku no pakša savas medaļas, pārskaitīju, nopriecājos, ka jau buntīte ir :)
tā mīļi