Pirmssacīkšu sagatavošanās.
Ļoti ērti inventāru Alaukstam varēja iznomāt FANĀ, Deglava ielā 50. Aizbrauc pie šiem, izvēlies inventāru un viņi aizved to priekš Tevis uz Alaukstu. Tur izņem, lieto, atdod. Nav jāstiepj mašīnā. Ērti tiem, kam Deglava iela 50 šķiet normāli sasniedzama adrese. Man no Pārdaugavas galīgi nevilka uz turieni.
Bet par laimi, mēs zinām, ka ir tāds atsaucīgais Golfa klubs Viesturi tel. 29219699, atstājot 50 Ls drošības naudu, sarunāju slēpes un zābaciņus par 6 Ls. Tur tiešām visi vienmēr ļoti laipni un jauki.
OK, ko tur par inventāru - galvenais taču ir tehnika un treniņi :)
Ieva - senāk esot rūdīta slēpojot līdzi draugiem slēpošanas fanātiem, vienīgā prot slidsoli, trenējas skriešanā.
Līga - slēpoja pa mežu skolas laikā piespiedu kārtā fizkultūrā. Tiek uz priekšu, ir skriešanas treniņi.
Dacīte - sava trasīte Tīraines pļavā, treniņi nav pārāk bieži un lielas slodzes.
Arta - līdz galam nesapratu, kaut kas aktīvi darīts slēpošanas jomā videnes laikā laikam... n-tos gadus slēpes neesot redzējusi.. ir skriešanas treniņu bāzīte.
Paši saprotat - mēs to pilnīgi noteikti darām dzīvesprieka nevis medaļu pēc :))))
Sacensību diena!
8:30 izbraukšana no Rīgas (starts 13:00).
Esmu aizmirsusi termosu ar tēju, bet uz Dacīti, bez šaubām, var paļauties, un mums izdzīvošanas termoss ir! Nastoiku es protams, neesmu aizmirsusi :D
Pa ceļam paķeram Artu, kas nez kāpēc ir nedaudz savārgusi, jo iepriekšējā naktī ir bijusi ballē :)
Veiksmīgi ierodamies pasākuma vietā. Stāvlaukumu uzraugi paziņo, ka tālāk vietu nav, brīvas vietas tikai laukumā kādu km pirms starta. Tur arī noparkojamies. Nosmejamies par helikopterīti uz lauka.
Dodamies piereģistrēties. Uz reģistrāciju milzu rinda. Bet Eglīte veic burvju triku un pēc laiciņa ir jau dabūjusi mums numurus. :)
Arta FANS teltī izņem inventāru un dodamies iestiprināties pirms starta. Tiek sariktēts burvīgs sniega-dubļu galdiņš :D
Startā bijām pēdējā sektorā. Rēcīgi, ka daži jau startā gāžas vienkārši stāvot uz slēpēm :)
Un tad pienāk mirklis, kad katrs kuļās kā var uz priekšu :D Sanāca, ka katra slēpojām atsevišķi. Un katrai arī stāsts par slēpojienu ir savādāks - Ievai bija viegli un likās, ka ātri paskrēja laiks. Man gāja dažādi, lielāko daļu biju nosmējusies pati par sevi un iekšējām cīņām un centieniem nenovelties. Bailes krist ar slēpēm šajā reizē es pārvarēju, jo nogāzos kādas 3-4 reizes visdažādākajās pozās :D Mjaa, un no tā lielā kalna es tomēr kāpu bez slēpēm :D Sevi varu mierināt ar to, ka šim kalnam tā bija masveida parādība.
Purpināju par to, ka šitais, ko daru, pilnīgi noteikti nav slēpošana. Jo slēpošana taču ir saistīta ar tādu tehnisku slīdēšanu uz priekšu ātrāk nekā ejot kājām.. vai ne? Man sanāca nūjošana ar apgrūtinājumu - slēpēm pie kājām. Pret kalnu man problēmu nebija, skriešanā uztrennētās kājiņas augšā nes labi, bet no kalna.... oooooo.... es pat nemāku to V burtiņu uztaisīt ar slēpēm! :D
Njā, tad es ieraudzīju km atzīmi 12, un nenormāli nopriecājos, ka tik daudz jau aiz muguras, ka tā nevarētu būt, bet redz kā ātri laiks pagājis... Un tad es nonācu pie zīmes 11. Fak.
Bet tas bij tāds īgnuma punktiņš, pēctam jau iegāju pacilātā hihināšanas noskaņā.
Pirmajā dzirdinātavā piedāvāja tēju, bet es nestājos. Otrajā gan baigi gribējās tējiņu, piestāju, iedzēru lielu malku, un paliku uz pauzes. izspļāvu un kādu laiku domāju, kas tas ir??!!! Pēc apstulbuma mirkļa sapratu, ka tas ir buljons :)
Latvieši tādi interesanti, paši neko nesaka, ja kaut ko nojoko, tad atsaucas un pakomunicē.
Nu jāaa, un tie tēti ar bērniem... mmmm... visu cieņu. 15 km slēpoja ar savām 6-8 gadus vecajām atvasēm, tur vajag milzu pacietību. Vilka, stūma, pieturēja un visu laiku morāli uzmundrināja. Pagājšgad es šitā tā cīkstējos ar vienu mammu ar puiku, kurus visu laiku tipa apdzinu, bet pēc laiciņa viņi atkal priekšā. Tad ir drusku kauns :D
Pie visām nedienām trasē par vainīgo protams tiek atzīts slēpju iesmērētājs - vienalga vai slēpes pārāk slīd, neslīd, slīd atpakaļ uttt...
Ik pa laiciņam varēja redzēt kādu bēdīgu atpakaļnācēju ar salauztu nūju rokās.
Finišā visi protams ļoti laimīgi, meklē ēšanas talonu un iet padzert siltu tēju. Bija nežēlīga rinda uz zupu, bet.. ja iet no otras puses, tad tēju un kāpostus ar desiņām varēja dabūt bez rindas. Tēja gan bija vēsa. Bet kāpostiņi baigi labie. Jā, vēl dalīja cepumus kaudzēm.
Un tad jau bija laiks pārģērbt sausas drēbes un braukt mājās. Haaa-haa. Stāvlaukums bija kļuvis par tādu arumu, ka mašīnas saviem spēkiem ārā netika. Bet organizatoru onkas bija ļoti atsaucīgi un draudzīgi. Traktors jau esot ceļā, bet ja mēs tādas nepacietīgas, viņi labprāt arī izstūma mūs. :)
Un tad sākās mājupceļš. Man kā šoferītim gāja grūti, jo nežēlīgi putināja, principā no pusceļa es vairs īpaši nesapratu, kur ceļam malas. Skaisti gan bija. Iesēdos vienam vieglajam astē un veiksmīgi tiku līdz Rīgai. Teikā sniga milzīgas baltas sniega pārslas, kā pasakā! Āgenskalnā jau lija lietus :D
Dacītes pēdējo spēku smaidiņš:
Un tad es laimīgi saritinājos zem segas un gulēju līdz pat rītam :)
Rezultāti..
Ieva 1:35 h
es ~1:20
Arta 2:40
Dacīte 2:57 - viņa ar to ļoti lepojas, jo ir pēdējā, kas ieslēpoja kontrollaikā :) bet aiz sevis atstājusi vēl 17 dalībniekus!!! Varat iedomāties, kā viņu aizvainoja trases uzraugmocīša piedāvājums pēdējā km paķert līdz finišam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru