Tuvojoties maratonam radās mērķis - iekļauties 4 stundās. Tas man būtu baigais sasniegums un gandarījums.
Un tad es izdarīju liktenīgo kļūdu.. laiciņš smuks, saulīte spīd - nolēmu garo treniņu noskriet ārā. Lai interesantāk un foršāk. Noskrēju ~ 27 km no Ragaciema līdz Lielupes tiltam un sačakarēju ceļgalu. Nevajag pēc tredmila līdzenās virsmas pirmo treniņu ārā pa reljefiņu uzlikt tik garu. Ar to arī beidzās sapnis par maratonu.
Ceļgala sāpes skrējējiem ir zināma lieta. Zāles ir kādu laiku neskriet un likt aukstas kompreses regulāri vairākas reizes dienā. Iesaka arī pretiekaisuma tablešu tūrīti.
Rīgas maratonā piedalījos 21 km distancē. Tad jau man laiks vairs nebija svarīgs - skrēju savam priekam tādā tempā kādā jutos labi. Pie tam bija ļoti karsts, galīgi negribējās nodarīt pāri savai veselībai un pašsajūtai.
No organizatoriskās puses viss bija čotka. Vienīgi finišā bija uzstājīgi jāpieprasa medaļa un roze :D to dalītāji laikam ar bija jau saguruši saulē. ūdens punkti un wc trasē vienmēr varētu būt vēl vairāk..
Galīgi garlaicīgs likās garais Krasta ielas posms. Ļoooti garlaicīgs. Vispār trase likās salīdzinoši garlaicīga. Paldies cilvēkiem ar kolliju Krasta ielas malā - kollijs bija aktīvs skrējēju atbalstītājs! :)
Bet emocijas, to kopības sajūtu, pacilājumu - to jau vienmēr sasmeļas šādos skrējienos - tāds pozitīvs, pozitīvs pēctam esi.
Tā kā skrēju kleitiņā dzirdēju dažus jautrus sev veltītus komentārus. Puiši aizmugurē priecājās, ka ja šitāds zaķis pa priekšu skrienot, esot uzreiz spēks skriet. :) Bet maza meitenīte mammai sauca: "mammu, mammu, re kur Lady Gaga skrien!"
Kitijai ļoti patikuši cilvēku uzsaucieni: "Smaidiet! Jūs fotografē!"
aaa, vēl nenormāli smieklīgs bija Vecrīgā oficiālā atbalstītāja teksts mikrofonā "Ātrāk, ātrāk, ātrāk, netaupiet spēkus!" :D tas bija 7. kilometrā!!!!
Solvitai bija garas un smagas pārrunas ar sevi skrējiena laikā. Šis bija pirmais tik garais skrējiens viņai. Un vairāk pēc tādiem gariem skrējieniem viņa nealkst :D
Mūsu rezultāti 21 km distancē:
es, Līga Ozoliņa 01:53:30.1
Kitija Krastiņa 02:10:11.6
Valdis Eglītis 02:03:39.1
Solvita Zute 02:25:50.3
Mārcis Bokmanis 01:37:06.3
Miķelis Putra 01:37:45.6
manuprāt mīļākais skriešanas foto forever:
STENDERS komandiņa kā katru gadu arī piedalījās skrējienā.
Pēc finiša pieēdāmies Hanzas maiznīcas maizītes, sameklējām cits citu un devāmies uz Vecrīgu iedzert aukstu sidriņu superīgajā Berga Bazāra S.Brevinga alus saloniņā Tiesa gan pēc pusmaratona kuņģītī, kurā pa visu dienu ir ieliktas tikai maizītes, nevajag pārcensties un ieliet 5 sidriņus :D mājupceļš izvērtās ļooooti garš un lēns. Kāpēc es nesaucu taksi? :/
Par Ušakovu.. Sociālajā psiholoģijā mums mācīja ka ir 2 veidu sabiedrības domāšanas - kolektīvā un individuālā. Bijušās PSRS un Austrumu valstīm esot raksturīga kolektīvā, kad gan priekos, gan nelaimēs visi pārdzīvo kopā, pirmajā vietā liek kolektīvās intereses. Individuālā domāšana sabiedrībā spilgti esot vērojama vecajā Eiropā un ASV - katrs par sevi, Tavas problēmas ir Tavas problēmas, pats tiec galā, visiem iespējas izsisties vienādas, ja nesanāk - pats vainīgs. Un mēs šobrīd esot pārejas posmā no kolektīvās domāšanas uz individuālo. Ušakova nelaimē saskatīju spožu kolektīvās darbības piemēru, visi zibenīgi metās saziedot naudiņu, visus interesēja kā viņam iet, un man liekas ka piemirsa savus labējos vai kreisos uzskatus un valsts valodas strīdus. Man tas likās ļoti veselīgi un cilvēciski.
Paralēli arī novēroju latviešu superīgo spēju uzreiz mesties melnajā humorā par tēmu. Tā pat kā par Fukušimas atomreaktoru latvieši bez melnajiem jociņiem nespēj, tā arī par Ušakovu. To es tā, ne sliktā nozīmē, - novērojums.
Labi, ka viss labi beidzies, cerams, ka nekādas paliekošas sekas šim sliktumiņam viņam nav.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru