Šogad laikus jau domājot par Rīgas maratonu apdomājām, uz ko tēmēt... 5 km par maz, un vairs nav interesanti, uz 42 šogad neesmu satrenējusies, 21 arī tā īsti nē. Varētu jau noskriet, bet tas būtu pārāk neveselīgi gan fiziski, gan ari garīgi :D tā jau var visu prieku skriet pazaudēt.
Un tādas domas rosījās pa galvu arī apkārtējiem. Tāpēc stafetes disciplīnu atzinām par baigi labo - iespējas skriet i 8 km, i 14, - katram pēc spējām un vēlmēm. Nokomplektējāmies 2 komandās - es ar enerģiski noskaņotiem darba kolēģiem, Miķelis ar draugiem un draugu draugiem.
Mūsu komandiņa - Līga Ozoliņa, Lauris Daukšte, Aleksejs Janopulo, Ritvars Daukšte
Un stafete, kas agrāk man bija likusies tāda jocīga un lieka disciplīna, ļoti labi pierādīja sevi - man pat liekas, ka tieši stafetes disciplīna visvairāk ļauj izbaudīt Rīgas maratona burvību un maratona dienu kā tādus kopīgus svētkus, jo katrs dalībnieks dabū paskriet, izjust sacensību un cīņu ar kilometriem, iegūst komandas biedrus, kas atbalsta, kopīgu mērķi. Visi pārvietojāmies pa dalībnieku maiņas punktiem, kamēr gaidījām savējos, atbalstījām visus skrējējus, sanāca, ka daudzus maratonistus uzmundrinājām pat 3 reizes dažādās trases vietās un pazinām jau pēc izskata. Skrienot tikai savu izvēlēto distanci, parasti jau nepaliek ilgāk pēc tam pastāvēt un atbalstīt svešus skrējējus. Vismaz mēs tā nedarījām iepriekšējos gados. Bet tagad - gaidot savējos, varējām ilgi vērot skrējējus trasē un just līdzi.
Miķeļa komandiņa vinnēja... Nu tas tā mazliet sāpīgi.. man liekas, ka Miķelis vienā trases vietā aizšmauca pa taisno un neskrēja to lielo līkumu līdz Arēnai Rīga.
Nu nēee jau nēeee ... viņi tiešām godīgi mūs vinnēja noskrienot superātri un ierindojoties 23. vietā.
Laiki pareizi bet cilvēki ir sajauktā secībā - pirmā bija Kitija, tad Miķelis, tad Mikus un ceturtais Mārcis.
Mūsu rezultāti:
Mēs skrējām secībā - Līga, Lauris, Ritvars, Aleksejs.
Pēc ātrumiem skatoties situācija sekojoša:
ātrums km/h vārds
13,5 Mārcis
13,3 Miķelis
11,6 Līga, Kitija
11,1 Ritvars
11,1 Ļoša
11,0 Mikus
10,8 Lauris
Un kā vienmēr - paldies atbalstītājiem!!! Uz viņiem vienmēr var paļauties, viņi vienmēr ir blakus vieglos un grūtos brīžos!!!! Paldies Santai un Dacītei (redzamas bildē) un Laurai, kas bija nodrošinājusies ar komandas talismanu - grāmatu "Aitas medīšanas piedzīvojumi"!
P.S. Izrādās, ka stafetes kociņš ir mūzikas instruments no speciāla labi skanoša koka! Uz tā pat ir rakstīts "Rohema Percussion", bet skaidrs, ka nezinātājam jau nu tāda lieta nevar ienākt prātā...
Personīgi sapratu, ka jākāpina temps un distances garums treniņos. Jāsāk skriet 15 km. Jo septembrī paredzēts piedalīties Medokas vīna maratonā Francijā , un tur jau man būs jāskrien visi 42 km :) un vasarā trenēties ir tik grūti..... laiks piemērots, bet katrs brīvais brīdis saplānots, tusiņš pēc tusiņa, braucieni.. nekādas disciplīnas.
Un kā ir jāsatrenējas, lai spētu noskriet maratonu uzdzerot vīnu? :)
