Medokas maratons un sajūtas Parīzē 2011

Pagājšgad ar Ievu bijām Medokas maratonā pirmo reizi. Kad uzņēmuma vadībai domājām saliedēšanas pasākumu pozitīvā gaisotnē, bija skaidrs, ka Medokas maratons ir īstā vieta. Grūtībās un smaidā kopā. :) Tā nu mēs laikus gatavojāmies un vasarā iztrakojušies septembrī āvām kājas uz Franciju.

6. septembris Dodamies uz Parīzi.

Lidojums un nokļūšana apartamentos norit gludi. Ja neskaita, ka mans čemodāns 2 reizes paspēja iesprūst - pirmo reizi lidostas vilcieniņa durvīs, otro reizi metro durvīs! Turpmāko ceļojumu mani pavada iesprūšanas trauma :) Esam rezervējušas 4-vietīgus apartamentus Parīzes centrā par 66 LVL no cilvēka par 2 naktīm. Apartamentu saimnieki ir mīlīgs franču pāris gados, kas ir ļoti jauki, mūs ieraugot vairs neprasa iemaksāt drošības naudu kā bija pirms tam runāts, noinstruē mūs par dzīvokļa tehniskajām iespējām un apkārtnes bodītēm un apskates objektiem. Apartamenti mūs apbur, tie ir tik francūziski, senatnīgi, mājīgi un skaisti! mmmm... tieši kā mums, meitenītēm Parīzē :). Pie tam saimnieki mums sarūpējuši wellcome vīnu! Dodamies uz veikalu iepirkt gardumus - sierus, olīvas, šķiņķi un salātus. Vietējā Boulangerie (maiznīcā) iepērkam dažādas bagetes.

Noskaņu rada arī pāri ielai esošais bāriņš un dzīvā ielas satiksme, Ieva un Solvita ļoti ieinteresēti kādu stundu lūkojas ielā notiekošajā rosībā.

Pieēdušās un vīnu nobaudījušas dodamies ielās. Kafejnīcās visi malko alu vai kokčikus un aktīvi pļāpā.

Pie vienas kafejnīcas redzam kapuero priekšnesumu. Puiši pēc tam ļoti noskaņoti iepazīties tuvāk. Mēs laižamies savās gaitās. Vakara gaitā iepazinām dažādas Cuba Libre cenas no 5-12 EUR. Es vienā brīdī dodos gulēt. Bet manas draudzenes vēl apceļo rajoniņu. Iemaldās geju klubiņā, kur Ieva saķer kultūršoku. Un galu galā galīgi izsalkušas mēģina pierunāt bāros pārdot viņām kādu bageti, kuras tur stāv kaudzēm, bet nē - tās bāram ir kādiem tikai viņiem zināmiem mērķiem rūpīgi glabājamas. Tā nu viņām nekas cits neatliek, kā arī nākt mājās un izēst ledusskapi :)

7. septembris Diena Parīzē. Naktī un no rīta drausmīgs troksnis uz ielas. Brīžam brauc kaut kādas vella mašīnas (pēc skaņas), kas droši vien ir ielu tīrāmās vai atkritumu mašīnas. Ja aiztaisa visus logus, ir ok. Taisām rīta kafiju, mazgājamies, un ietinamies milzīgos, pūkainos dvieļos. Paradīze :) Veikals vēl ir ciet, bet Ieva no maiznīcas atnes svaigus kruasānus un bulciņas ar confiture (ievārījumu) un šokolādes pildījumu. Pa ceļam saskaitījusi, ka katrā piektajā ēkā ir maiznīca. Kaļam dienas plānu - garā rīta pastaiga, atpūta, garā vakara pastaiga ar klubiņu apmeklējumiem.

Staigājam pa veikaliem, rakstam pastkartes uz Latviju, pasēžam Karību stila krodziņā, rijam siekalas apavu veikalos. Neierasti vērot ērti iekārtojušos guļošus bezpajumtniekus, kas dažos gadījumos izskatās ārēji ļoti kopti un kārtīgi. Uz ielām regulāri sačurāts aromāts, kas nav īpaši forši. Interesanti, ka viņiem ir duadz tabakas veikalu un daudzi paši veikli uztin smēķīti pirms uzpīpēšanas.

Pusdienlaikā sāk mocīt izsalkums. Un izrādās, ka plkst. četros dienā Parīzē nav paredzēts ēst! no vieniem līdz septiņiem restorānos var dabūt tikai dzērienus. Nekā ēdama! Mēs neesam no sausu maizīšu cienītājām. Gribas zupu! Tā nu nonākam ķīniešu ēstuvē, kas protams ir atvērta.

Veeeee... tik briesmīgu ķīniešu virtuvi nebiju baudījusi. Zupa bija pārākais klīsteris, gaļa piparkūku garšvielās, bet rīsi bija normāli. HA! Ēst vairs negribam. Diezgan ilgi :D

Atgriežamies un kopā gardi pieēdamies atkal sierus, bagetes, salātus un baudam vīnu. Esam iegādājušās arī aprikožu džemu, kas labi der gan ar sieriem, gan bageti :)

Katru dienu tiek pamatīgi ierēkts par to, ka vispār paredzēts skriet maratonu, pie tam 30 grādu karstumā. No stresa ēdam vēl vairāk. Un sākam satraukties, ka tā turpinot, nevarēsim ielīst savos Bengālijas kaķu kostīmos! Gala rezumē - tāpat tajā maratonā būs nežēlīgi grūti, tāpēc nav ko te tagad atteikties no ēšanas un dzeršanas. Diži sūdīgāk jau nevar būt. Žēl, ka Ievas gardos smieklus par šo tēmu nevar ielikt šeit šjaā stāstā.

Ieva dodas pagulēt dienasvidu, mēs ar Solvitu ķemmēt veikalus.

Veikali vai nu dārgi, kur cenas 100-200 EUR par vienību ar tiešām smukām somām, apaviem, drēbēm, vai arī sastopami lēti ķīniešu preču veikali. Samērā daudz specializēti veikali - piemēram tikai kreklu veikals, tikai pērlīšu veikals, tikai vienādu kurpīšu veikals utt. Man ļoti patika Etam veikals mmmmm... Garastāvokļa stabilizēšanai iegādājos rozā brilles - tik kruta! Tabletes nav jāēd, bet efekts ir :D Solvita tiek pie ļoti skaistām iešļūcenēm.

Iedzeram mājās vīnu un dodamies vakara piegājienā uz Montmartre kalnu. Metro (visās lielpilsētās, vai tā ir Maskava, vai Parīze) var redzēt ļoti interesantus cilvēkus un brīžam tik ļoti gribas fočēt krāsņākos eksemplārus. Arī šoreiz mums tāds bija. Sieviete, kas acīmredzami cēlusies no vīrieša. Tā nu viņa sēdēja tur tāda saldsērīgi bēdīga (nedaudz atgādināja Gundaru Āboliņu izrādē "Soņa") savā platajā miesasbūvē un redzamiem rugājiem, pētīja savus smuki lakotos nagus un bēdīgi piekārtoja nepaklausīgos blondos matus parūkai. Acis gaišzilām ēnām, lūpas rozā. Tas bija tik ļoti pa īsto, ka mēs bijām uz pauzes un viņa valdzināja ar savu cilvēcību.

Pa ceļam pamielojam acis pie lielveikalu skatlogiem un iela piedāvā mums dažādus apskates objektus no savdabīgiem auto, guļošiem bezpajumtniekiem (laikam) un neredzētiem skatlogu noformējumiem.

Monmartras kalns bija skaists un pilns tusējošu, priecīgu kompāniju. Skats, kas no tā paveras, ir ļoti skaists - visa naksnīgā Parīze, Eifeli ieskaitot. Tālāk devāmies apskatīt Mūlenrūžu. Pie tās bija milzu rinda uz izrādi. Vienojāmies, ka nākošreiz noteikti iesim uz izrādi. Runā, ka biļete maksājot ap 200 EUR.

Apskatījām Mūlenrūžas rajona sex veikalus. Lai kaut ko kā joku pārvestu mājās, cenas pārāk nesamērīgas. Bet izsmējāmies labi. Galu galā piesēdām mīlīgā kafenjnīcā, kurā varēja nobaudīt franču sīpolzupu (par ko sapņojām visu dienu!). Mēs ar Solvitu pasūtījām sīpolzupu, Ieva zivju zupu.

Sīpolzupa bija garšīga. Nav ar ko salīdzināt, bet šķiet, ka bija autentiska - katrā ziņā tāda kādu biju iedomājusies. Savukārt Ievas zivju zupa izrādījās ļoti stiprs zivju buljons bez biezumiem, tas nebija tas, ko Ieva bija iedomājusies :D, bet nekas - ar kaudzi siera un maizītēm, varēja iztikt. Bāriņā skanēja dzīvā mūzika, noskaņa bija lieliska. Paēdušas un iedzērušas pa kokteilītim, devāmies laimīgas mājās.

8. septembris Visi skrējēji tiekas Bordo. Rīts superoperatīvi sākas 7:20, sagaidam apartamentu saimniekus, nododam viņiem dzīvokli un dodamies uz TGV ātrvilcienu. Stacija ir daudz lielāka nekā to atceros, n-tajos līmeņos, līdz wc jāiet 5 min un labi, ja atceries ceļu atpakaļ pie biedriem. Pabrokastojam stacijas Starbucks, tur var dabūt sātīgus un garšīgus salātus - lēcu maisījums ar lasi, svaigo sieru un salātlapām. Lielās šķiņķa bagetes, ko var dabūt daudzos kioskos, nav mūsu gaumē. Stacijā un metro stacijās redzami vīri ar automātiem, kas acīmredzot apsargā publisko telpu. Pēc 3 h brauciena vilcienā esam Bordo. Vilcienā labi pačučējušas dodamies meklēt mūsu viesnīcu Best Western. Izkāpjot Bordo uzreiz jūtams tropu klimats - ir karst un mitrs. Bordo lielās gaišās mājas, platās ielas aizgrābj - tāda gaišuma un brīvības sajūta! Man ļoti patīk. Braucam tramvajā par zaķi. Viesnīca ir smuka, iekārtojamies, ieejam dušā, satinamos baltos dvieļos un ir ļoti labi :), pa TV franču valodā rāda filmu "Ēd, lūdzies, mīli" - tā tik ļoti piestāv mūsu sajūtai. Apejam līkumu pa rajonu meklējot kādu ēšanas vietu, atkal ir ap plkst. četriem, kad Francijā nebaro, bet mums pasaka, uz kuru ieliņu mums jāiet kur par četros varot dabūt ēst. Nonākam tīri normālā restorāniņā itāļu stilā. Man nepierasts ir apkalpotājas ietērps - džinsu šorti, melnas uzirušas zeķbikses, pelēki puszābaki, tāds nošņurcis skats, bet pilnīgi skaidrs, ka tāds ir stils un tas ir normāli. Ēdiens ir garšīgs. Paēdam un turpinām pilsētas apskati.

Viesnīcā gaidām pārējos un runājam, ka Bordo tomēr ir pārāk vienāda un varena, Parīzē vairāk kur aci piesiet, vairāk mazu detaļiņu, katra vieta savādāka. Pielaikojam savus maratona Bengālijas kaķu tērpus,

smejamies, ka katrai tas izskatās savādāk. Spēlējam mēmo šovu, man ir jāattēlo tādi ģeniāli Solvitas izgudrojumi kā "neķītrais baumotājs", "kropls kreilis" un "bandu bērns Berlīnē" ... ! Dzeram vīnu un uzkožam tomātiņus. Ierodas pārējie. Noskaņojums visiem labs, dodamies vakariņās un vēl vienā Bordo apskatē.

9. septembris Numuru izņemšana un okeāns. Šīs dienas galvenais uzdevums - izņemt numurus maratonam 50 km no Bordo esošajā pilsētiņā Pauillac, kur arī būs starts un finišs Medokas maratonam. Viena mašīna mums jau ir, noīrējam otru un dodamies ceļā. Ainavas pa ceļam tik smuka s- vīnogulāju lauki, vīna darītavas, pilis, dažas pļavas. Milzīgi vīnogulāju lauki, pilni tumšzilām vīnogām. Pie viena tāda piestājam pieēsties vīnogas un pafotografēties.

Numuru saņemšana bija tādā pat stilā kā pagājušajā gadā - sporta zālē, kas izdekorēta lauku stilā, spēlē mazītiņš pūtēju kvintetiņš un numuru izsniedzēji tērpušies atbilstoši šī gada dress code - sievietes ar cāļu cepurītēm galvās, kungi ar gaiļu galvas rotām.

Saņemam maisus ar numuriem, čipu, reklāmas materiālus un šokolādes sojas dzērienu. Nolemjam šeit paēst, jo tuvojas laiks, kad to vairs nebūs iespējams dabūt. Ēdām bufetē, kur par 19 EUR varēja ēst visu, cik vien lien - sākot ar dažādiem salātiem, gaļām, zivīm, piedevām līdz pat augļiem, kūkām un saldējumam.

Pēc pieēšanās devāmies tālāk uz okeānu. Kāpēc man līdzi nav peldkostīma... man nav skaidrs :/ Okeāna pilsētiņa bija tāda kādas tās atceros no velobrauciena pa Francijas šo reģionu. Ar zemām 1-2 stāvu privātmājām, suvenīru bodīšu ieliņu, kas ved uz okeānu, sērfošanas kantori un pludmali, ko dala tie, kas sauļojas un sērferi.

Viļņi bija tik milzīgi, ka sajūsmā spiedzām! Man bija bail iet dziļāk par potītēm, jo arī tādā dziļumā viļņi gāza no kājām. Visi lēkājām un vāļājāmies supersāļajā okeānā līdz pagurumiņam. Brīžam vilnis aizmet Tevi pa gaisu un iestāda ar galvu smiltīs :D Pēc okeāna laimīgi un dušā sāli nomazgājuši devāmies atpakaļ uz Bordo. Jo bija skaidrs, ka šis atkal ir tas laiks, kad ēst dabūt Francijā ir nereāli. Bet šodien taču ir tā pirmsmaratona diena, kad ir pamatīgi jāēd, pirmkārt jau makaroni! Jānis saka, ka neesot nekas dzirdēts par sliktu efektu no pārliekas enerģijas uzņemšanas, tikai par to, ja par maz uzēd. Tāpēc darām ko varam - respektīvi - ēdam, ēdam, ēdam. :)

10. septembris - maratona diena! Pirmā viesnīcas vakara blandīšanās pa viesnīcu mūsu superīgajos Bengālijas kaķu tērpos ir devusi reālu labumu - administrācija mums jautāja, vai gadījumā neesam atbraukuši uz Medokas maratonu un vai mums šajā dienā nevajag brokastis agrāk! Tā nu dabūjam brokastis 5:30 :) Mūsu pusmaratonu skrienošā 4-otne ir nepiedienīgi tusējuši līdz pat rītam

un gulējuši tikai 3 h. Nelielas pārrunas, kurš būs šoferis mašīnai :), bet savādāk visi varonīgi ir uz strīpas. Nedaudz nervozējot (kurš nedaudz, kurš daudz ha ha ..)dodamies uz Pauillac.

Vēl ir tumšs un Jānis ar cepuri ar kaķa austiņām mašīnas priekšējā sēdeklī izskatās ļoti komiski.

Blakus man sēž galīgi satrakojusies Ieva, kura no stresa runā tik daudz kā nekad dzīvē. Jānis izpilda elpošanas vingrojumus. Ierodamies ļoti laicīgi, noliekam mašīnas un ķeramies pie pēdējo tērpu detaļu korekcijām - piediedzam numurus, dažas ausis, piestiprinam astes.

Sāk parādīties pārējie dalībnieki. Pirmie garām iet vareni buļļi, seko zaķi.

Viens dalībnieks vīna maratonu ir sācis par agru un startam nav sataupījis spēciņus

Dodamies uz wc, nododam mantas un stājamies starta taisnē. Mūzika, priekšnesumi, apkārt drūzmējas dažnedažādos tērpos tērpti dalībnieki -

noskaņojums ļoti pozitīvs un satraukts. Visi fotografējas, runājas, smejas. Pāri laižas aviācijas priekšnesums (manā saprašanā - 2 iznīcinātāju pāri lidojums no vienas puses uz otru). Vietējie pa māju logiem un balkoniem vēro notiekošo.

Pirmie km paiet tik raibi, ka tos nemaz nemana. Šogad nebija tik liela mīņāšanās uz vietas pirmajos km kā pagājšgad. Tad gan sākas skriešana. Skrējēji nedaudz izretojas pēc spējām. Jānis ar Ievu aizskrien pa priekšu, es palieku savā tempā visu zvēru un vīnu lauku ielenkumā. Pāri galvām laižas helihopters. Skrienam cauri pilīm, vīna darītavām, vīnogulāju laukiem. Brīžam asfaltēts ceļš, brīžam zemes vai grants ceļi. Katrā km ir dzirdināšanas/barošanas punkts, kur dod vīnu, banānus, apelsīnus, cukuru, kēksus un cepumus. Un ūdeni. Ik pēc brīža trasē skan mūzika, arī dzīvā mūzika - orķestrīši, grupas, bungu priekšnesumi. Gar trases malām stāv atbalstītāji, kas sauc uzmundrinošus "Alē!" un sauc vārdā skrējējus. (Ļoti forša Medokas maratona tradīcija - uz numura lieliem burtiem rakstīts skrējēja vārds, lai atbalstītāji var saukt vārdā). Jānim ļoti patika franču versija par viņa vārdu "Džanīzzz!!!"

Lai arī no maija nebiju sakarīgi trenējusies, laikam glāba pirmā pusgada kārtīgie treniņi, un grūtums man tā arī visu 42 km laikā neiemetās, nu tā pa īsto grūti nebija nevienu brīdi (jo es labi zinu to sajūtu kā tas ir 8), un tas sliktums vienmēr ir klāt kā nu kuro reizi - vai nu pie 25.km vai 35.km.. bet tas megagrūtums, kad kājas ir betona un sāp un katrs solis grūts parasti ir ). Šoreiz bija viegli līdz pat galam. 30.tajā km ierauzīju priekšā Ievu. No prieka spiedzu pa visiem vīna laukiem!!! Tas bija tik forši! Tālāk līdz pat finišam skrējām kopā. Čalojām un nolēmām, ka šajā maratonā galvenais ir baudīt sarūpēto atmosfēru nevis rezultāts. Tāpēc turpmāk katrā vietā, kur bija forša mūzika, pamatīgi uzdejojām, es no 35. km atļāvos arī vīnu iedzert. Uz beigām trasē parādās arī maratonos neredzētei gardumi - pastētes maizes, grilēts steiks, austeres, kaltētā gaļiņa, sieri, vīnogas, saldējums un zemenes! Nogurušajiem skrienošajiem zvēriņiem ir ar ko palutināt vēderus :) Nobučojušas 41. km zīmi viegli piebeidzam atlikušo km finišējot 5 h 4 min ierindojoties godpilnajā 2029. vietā! :) ( no kopējiem 7354 dalībniekiem). Laimīgas dodamies dušā un sameklējam pārējos skriešanas biedrus.

Jānis Bērziņš savu pirmo oficiālo maratonu dzīvē ir noskrējis 04:02:36, ierindojoties 413. vietā. Vēl arvien trasē savu 1. maratonu dzīvē skrien Jānis Strazdiņš. Tā kā viņam līdzi ir mob. telefons, esam lietas kursā, cik tālu viņš ir ticis un kad viņu gaidīt.Visi saguruši, kājiņas sāp.

Gaidām savu dienas varoni. Viņam iet lēni... Kontrollaiks (6.5 h) iztecējis, sāk aizvākt balvas, medaļas un sarkano finiša taisnes paklāju! Ieva Vīna iet cīņā par paklāju un trases novācēji mums atgriež gabalu sarkanā paklāja, ko uzdāvināt mūsu skriešanas varonim. Tā, protams, ir balva kā nevienam! Jānis atskrien 7 h 29 min :) Ja Jūs zinātu, cik lepni mēs par viņu bijām un esam!!!

Pēc Jāņa stāsta noklausīšanās vēlāk mēs vēl vairāk novērtējām viņa dzelžaino raksturu - viņš esot ticis aicināts iekāpt vismaz 3 autobusos, kas savāc no trases pāri palikušos skrējējiņus, viena no šādām mašīnām viņam iedeva ūdens pudeli un teica, ka trasē vairs ūdens nebūs. Bet viņš nepadevās un skrēja līdz galam! Viņš noskrēja 42.195 km un neviens viņam šo sasniegumu vairs nevar atņemt mmmm.... Kā tad bija gājis mūsu pusmaratona (nu oficiāli tur tādas disciplīnas nav, bet trases vidusposmā ir ceļš, kur var nogriezties uz finiša pusi) skrējējiem??? Viņi laiku vadījuši baudot vīnu, fotografējoties, ēdot vīnogas no pirmās rindas (ļoti svarīgs apstāklis!!!! jo prmo rindu vispār džeki apčurā... ),

saņaudoties ar apkārtējiem, paskrienot, paskrienot, paejot...

Medokas maratona mīnusi, ko piefiksējām:
1. numuram nebija saspraudīšu ar ko to piestiprināt, un tas nebija līmējamais variants...
2. nebija ērtas mantu nododamās tašas

bet tas ir galīgs sīkums pret to milzu superpozitīvo atmosfēru, ko saņēmām!!! Mums visiem ļoti patika!

11. septembris Mājupceļš. Mierīgs, domās visu laiku pārcilāju foršās atmiņas, viss vēl pilns labu sajūtu :)

Lidmašīnā iedzeram vēl pēdējo ceļojuma vīniņu.

Lidmašīnā visi lasa avīzi par aviokatastrofu, kurā gāja bojā KHL kluba Jaroslavļas " Lokomotiv" hokejisti.

Izejot no lidostas Rīgā, man šķiet, ka gaiss mājās tiešām savādāks :)