Tīri praktiski lidojums uz Kostariku aizņem mazākais 24 h (paši lidojumi bija ~ 2 + 2 + 10,5 h), tā ka lidostās nīkšana, plakans nosēdēts dibens un lidmašīnu pārtikas izbaudīšana garantēta. Mēs lidojām Rīga-Amsterdama-Madride-San Hose, var lidot caur ASV, bet tad jākārto ASV vīza (arī, ja tas ir tikai caurbraucot, neizejot no lidostas). Un neticiet nevienam, kas jums iesaka lidojumus likt ar 1,5 h starpību, piem.. Tāda mums Madridē bija paredzēta... (un vēl ir taisnība, ka garie reisi parasti tā nekavē kā īsie). Reiss Amsterdama-Madride kavēja, un tā nu mēs uz lieku nakti iesprūdām Madridē, jo iekāpšana reisā uz San Hose bija nokavēta, lai kā arī auļojām pa lidostu. Tad arī redzējām saspridzināto autostāvvietu lidostā – skats graujošs, baigi smags. Kā multenēs zīmē – paneļu dzelži izlocījušies kā diegi, tur, kur agrāk bijusi daudzstāvu autostāvviets, palicis liels tukšums ar gruvešiem, mašīnu lūžņiem, ko vēl arvien vāc un stumj promvešanai. Tāda mēma, stindzinoša liecība par notikušo. Un apkārt visa lidostas dzīvība, katrs dodas savās gaitās, iepērkas, plāno, sazvanās..
Ieradāmies Kostarikā nedēļu pirms skrējiena. Izkāpjot no lidmašīnas apņem siltums. Noīrējām mašīnu (4*4) un mob. Tel. (jo LMT nav viesabonēšana Kostarikā, tāpēc starptautiskais pieslēgums nebija iespējams) un braucām uz viesnīcu Uvitā Rancho Pacifico http://www.ranchopacifico.com . Viesnīciņa atradās pašā kalna galā, ceļš uz to ir neiedomājams. Par paradīzes atrašanos norāda tikai maza mazītiņa zīmīte ceļu sazarojumā. Bet ceļš kā tādas iesvētības Kostarikā!!!! Līkumu līkumiņi, zemes ceļš, un aizas - viena par otru skaistākas un dziļākas!!! un tas viss tik tuvu, tepat pie ceļa malas. Ceļazīmītes gan saliktas daudz - pagriezienos kārtīgas bultas un visur uzraksti "tikai 4*4" un "neatlaist gāzi". Braucot augšā man bija tik ļoti bail, ka domāju, ka šitā es kalnus neiemīlēšu un ka ļoti negribu mirt te kādā aizā (it īpaši ja savas lielākās bailes - lidošanu ~14 h biju pārvarējusi un izdzīvojusi :D ). Plus vēl tumsā nepareizi nogriezāmies, uzbraucām kalna augšā pa nepareizo ceļu, ceļš vienā līkumā vienkārši beidzās un sapratām, ka esam kaut kur... pilnīgā pakaļā... kalna galā vai vidū, kaut kādā džungļu malā, nekurienē!!! un ka nav cita varianta kā kačāties pa brīnišķīgā piedāvājuma ceļu lejā un meklēt pareizo. Zane ar Ievu krāmēja akmeņus zem riteņiem, lai vispār varētu atpakaļ tikt, Baiba mēģināja nofilmēt, es nofočēt un vienkārši nodarbojos ar akūtu baidīšanos.
Viesnīca bija ļoti skaista, kalna galā, ar skatu uz pludmalēm un zaļu, skanošu džungļu ieskauta. Zanīte ar Ievu uzrīkoja mums visām treniņu pa to pašu stāvo ceļu - lejā 2 km un augšā 2 km. Tā bija otrā reize, kad domāju, ka kalnus neiemīlēšu. Un ka tas ir pretīgi. Ka tas nav normāli, Un ka es tagad te nevaru reudāt, jo satraumēšu Baibu. Un man kārtējo reizi likās, ka mirstu. Un ka nav nemaz jēga mēģināt vispār to Coastal Challenge. Un ļoti gribējās visus pasūtīt, ne ar vienu nerunāt kādu gadu utml. Bet tiklīdz biju galā, tā tas viss ātri pārgāja :) , ļoti ātri. Vienīgi kājas gan pasāpēja 2 dienas no nepierastā kāpiena.
Viesnīcā ēdām ļoti veselīgi - no rītiem omletīti bez sāls ar tomātiņiem, pa dienu augļus un vakariņās pavārs mūs lutināja ar grilētu milzu zivi ar dārzeņiem, ļoooti gardu. Interesanti, ka cilvēki vienmēr ir gatavi parunāt par skriešanu, viņiem ir katram sava pieredze šajā sakarā un daudzi ar to nodarbojas ikdienā.
Dienas pavadījām mierīgā atpūtā. Sākumā neko vairāk arī neprasās, viss tāpat ir tik interesants, baudījām siltumu, sauli, to, ka nav ikdienas rūpju, krāšņo, dažādo dabu, peldējāmies okeānā, vērojām vietējos, un pirkām un ēdām kaudzēm augļu. Bija pilnīga atvaļinājuma sajūta.
Viesnīcas saimnieks mums ieteica šo ūdenskritumu, to ir grūti atrast, bet tiešām skaists. Vietējie ģimenēm tur brauc ar pārtikas kastēm piknikā. Blakus bija vieta, kur audzē zivis, tur mēs makšķerējām un pēctam samakšķerētās zivis pagatavoja. Garšīgi. makšķeres gan bija akmens laikmeta - koka puļķītis ~15 cm, kuram piesieta stieplīte, kuras galā ir āķis, un uz tā puika uzvirpina maizes bumbiņas. :D tā kā dīķis mazs, zivis audzētās, viņas ķērās ļoti labi.
Šis ir parasts veikaliņš kādi sastopami pie ceļiem. Parasti tur var nopirkt aliņus, žāvētus banānus, vietējos saldumus (ļoti garšīgi - kokosa skaidas sīrupā un kukurūzas pārslas sīrupā), augļus un Pepsi :)
Sacīkšu priekšvakarā visi dalībnieki sabrauc San Hose viesnīcā Irazu Best Western, kur notiek dalībnieku reģistrācija, izdala prezentus, īsu trases aprakstu (tas mūs satrieca, jo trases km kopsummā bija samazināti, bet bija izveidotas 2 garās dienas - otrā 60 km un ceturtā 50 km - vienas vietā), mazs atklāšanas pasākums un visi laicīgi devāmies uz numuriņiem sagatavoties skrējienam un izgulēties. Bijām visas 4 vienā istabiņā, un istaba bija piekrauta ar mūsu mantu kastēm. Ekipējums mums bija skriešanas apavi, treniņtērps, ūdenssomas, nūjas, getras, svilpe, sausu zeķu pāris, naģene, līdziņemamie enerģijas batoniņi, želejas, karnitīns. Tāpat bija sagatavotas rīta un vakara tablešu devas - aminoskābes, Magne B6, C vitamīns, vakariem Antistress. Mūsu 2 pieredzējušajām stress bija manāmi mazāks, bet dažš no mums jutās kā cūka, kas taisās lidot kosmosā.
1. diena
Izbraukšana no San Hose 4:30 Starts 10:00 La Fortuna - Rancho Margot 21 km
No rīta secinājām, ka Ievai nav kļuvis labāk. Klasisks bronhīts ar kārtīgu temperatūru. Apraudājāmies (gadu taču šitam pasākumam gatavojušies!) un gatavojāmies pārbraucienam. Nodevām kastes ar mantām, padzērām rīta kafiju, uzēdām jogurtu (organizētu brokastu tajā rītā nebija) un 4:30 sakāpām autobusā, kuram pa līkumainajiem kalnu ceļiem rīta agrumā mūs jāaiztransportē uz starta vietu. Švakākajiem kuņģīšiem tas bija smags pārbaudījums un dažviet autobusam nācās piestāt... Starts bija mazas pilsētas La Fortuna centriņā 10:00.
Dažādus tiešām skaistus skatus tiešām skrējiena laikā var redzēt visu laiku (kā Coastal Challenge mājaslapā tiek solīts :) ), dabas varenība un lielie kontrasti Kostarikā ir ļoti tuvu. Ir tik daudz no kā baidīties (aktīvi vulkāni, indīgas čūskas un superindīgas vardes, ceļu nobrukumi, aizas pie katra līkuma, cunami un malārijas riska zona..), ka tas nav iespējams. Savukārt tropu puķes, kaktusi un palmas, kuras pie mums pārdod podiņos, tur aug savvaļā un dzīvžogu vietā, džungļu skaņas ir tik nedzirdētas, un ainavas bieži vien ne kā no mūsu planētas.
Tie, kas skrēja ātrāk, redzēja džungļos vidēja lieluma savvaļas kaķveidīgo un 2 m čūsku. Arī pēdējās dienas pludmalē liela kobru dzimtas čūska tika nofočēta. Pārējie pārsvarā apskata dažādu toņu govis, kuras pavada skaisti balti putni, un zirgus ar vai bez jātniekiem. Pāris vietās varēja redzēt kokos mērkaķus un pa kādai ķirzakai. Kad nakšņojām dabas rezervāta teritorijā, piekodināja, lai teltīs neturam pārtiku, jo esot ļoti daudz jenotu. Dzidrajā ūdenī medīja pelikāni, un bija skaidri redzamas lielas zivis. Arī mazi bruņurupucēni.
Suņi gan tur ir ļoti draudzīgi un vienaldzīgi. Viņu ir daudz – visi pārsvarā tādi mazi vai vidēja lieluma, īsspalvaini (laikam klimata dēļ) un lēni, nevienam nenāk prātā skriet virsū, riet vai kost. Vai nu neliekās ne zinis, vai arī intereses pēc paskrien kopā kādu gabalu (pirmajā dienā bija svešais suns, kas noskrēja kompānijā ar dalībniekiem visu trasi). Man šķiet, ka Latvijā pa lauku un mazpilsētu ceļiem skrienot būtu pavisam savādāk... :(
Kostarikas reljefs droši garantē mājaslapā solīto arī par trasi - tas ir viens vienīgs „climbing up” un „climbing down” un tā visas 6 dienas, visus km. Īpatnēji, ka pārsvarā visiem pieredzējušajiem skrējējiem raiti iet kalnā augšā, bet grūti no kalna, mums, savukārt bija otrādi.
trase bija sulīga :D – sākumā klasiski turienes ceļi (asfalts pilsētā, zemes ceļš), kas neizbēgami sāk vest lielajā kalnā, un tur – džungļu taka kalnā augšā un pēctam lejā. Džungļi īsti kā Discovery Channel rāda – zaļi, mitri, silti, liānas, tropu augi biezā slānī cits citam virsū, daži insekti Mitrākajās vietās melnzeme izbradāta un kļuvusi par kārtīgiem dubļiem līdz potītēm. Mēs ar Baibu pārītī kāpelējām pa džungļiem, ļoti noderēja nūjas, arī lai pabakstītu aizdomīga (čūskām līdzīgas ) izskata saknes un liānas. Es kādas 3 reizes kārtīgi, ar vērienu un slaidā pagriezienā nogāzos, bet ļoti veiksmīgi un mīksti dubļos nošļūcu, skats noteikti bija rēcīgs.... Pēc džungļiem otrā kalnu pusē nonācām uz dažāda seguma tīri normāliem ceļiem. Trešajā kontrolpunktā ceļi adventure un expediton kategorijām sadalījās. Adventuristiem bija samērā lēzens ceļš pa taisno uz nometni, Expedition kategorijas skrējējiem pāri stāvam kalnam - augšā pa lopu taku, cauri zirgu aplokam (dzeloņstieples no abām pusēm, zirgi iekšā, kuri tā tramīgi lūr virsū) un tad pa pļavu lejā no kalna. Finišā secinājām, ka Zanes nav. Tā kā viņa skrēja mums pa priekšu, bija skaidrs, ka ir apmaldījusies. Sāka jau krēslot. Es sabijos diez gan, jo tajos džungļos tumsā palikt nevienam nenovēlu... Un trasē tieši pirms džungļiem bija vieta, kur sadalās ceļi un nav redzama norāde. Kamēr runājām, vai jāceļ panika, Zanīte atskrēja. Nomocījusies un nikna :) . Tagad, uz to atskatoties, secinājums, ka galvas lampa būtu jāņem līdzi katru dienu šitādām situācijām (to arī organizatori saka, bet neko lieku jau negribās nest)
Tad varējām savākt savas mantu kastes, pieteikties kāju masāžai, ieiet auksta ūdens dušā, paēst siltu ēdienu, reizēm vakariņu laikā parādīja arī dienas fotogrāfiju slaidšovu.
Ja nu man kaut kas tiešām visā riebās, tad tā bija celšanās agrajos rītos tumsā.
2. diena
Starts 5:30 Rancho Margot - Tierras Morenas 59,4 km (Adventure kat. 43,6 km)
Iepriekšējā vakarā tika pateikti 2 sliktie jaunumi:
1. ka pašā sākumā būs jāšķērso upe. Tā kā tā ir garā diena, tad tas bija ļoti nepatīkams jaunums un tika domātas dažādas stratēģijas.
2. ka Expedition kategorijā skrienošajiem ir cut off - 3. kontrolpunktā (43,6 km) ir jābūt 7 h pēc starta. Tie, kas nepaspēj, automātiski pāriet uz Adventure kategoriju.
Upes stratēģija mums abām ar Zani bija līdzīga- botas un zeķes rokā, Zane ar zeķītēm, es ar pludmales čībiņām cauri upei, tad sausus apavus kājās un... tālāk pilnīgs abloms :D :D :D aiz stūra upes attece, arī nepārlecama un neapejama. Un tālāk tādu bija vēl un vēl, pēdējās bija dubļu joslas līdz potītēm.. Bet ceļi pirmajā posmā samērā lēzeni augšup-lejup ejoši, skrienami. Savukārt otrais posms bija izšķirošs... Nesaprotu kāds Duracel Zanei bija, viņa iekļāvās laikā!!! Otrais posms manām kājelēm likās galīgi neskrienams, staipīgas zāles aizaugušas ceļa paliekas (nu par ceļu to nenosauksi, taka tā arī nebija) - staipīga zāle kā vārpata līdz potītēm un stāvus kalnā. Ja līdz otrajam posmam es cīnījos, tad šeit es padevos. Tagad šķiet, ka morāli laikam vairāk nekā fiziski, katrā ziņā, ja šī nebūtu bijusi otrā diena, bet kāda no pēdējām, es būtu vairāk pacīnījusies.... Bet nu ļoti grūts posms tas bija, nezinu vai būtu spējusi tikuntā.
Vispār jau nogurumā un mūžīgajā vienatnē ar sevi pa ceļam nonāk līdz ļoti stulbām domām... es kādu dienu nopietni domāju, ka ja no rīta nav iztīrīti zobi, tad tas ir lieks smagums skrienot...
Pēdējais posms izturējušajiem Expedition kategorijā bija vājprātīgs. 45 km noskrējušiem viņiem tika piedāvāts izcepties šausmīgi stiprā saulē, ļooooti spēcīgā vējā un vēl sajukt prātā no kosmiskās ainavas mokoties pa baltu asfaltu un vēja ģeneratoriem visapkārt. Tur esot bijusi prātā jukšanas sajūta. Un ja es saku, ka uzcepties šausmīgi stiprā saulē un ļooooti spēcīgā vējā, tad tās lietas arī tiešām ir ļoooooti stipras, nu briesmīgas!!! Vējš bija tāds, kas virs galvas skaļi kauc un pūta tik stipri, ka tiešām likās, ka var kaut kad nogāzt vai aizpūst, savukārt sauli tajā vējā reizēm nejuta, bet apdega pamatīgi. Un, kad juta, tad likās, ka esi uz pannas (es, manuprāt, uzstādīju apdegšanas rekordu - man bija ļoti pievilcīgas kreveles uz deguna, zoda un kakla, bet šīs bildes es Jums nerādīšu, neceriet.. ). Kaut gan ar laika apstākļiem mums vispār bija paveicies (arī vietējie tā teica), jo tomēr karstums nebija tik milzīgs kā bija plānots šajā laikā šajos reģionos. Ja būtu šie plānotie +40 līdz + 50˚C, tad skrējiens būtu izdzīvošanas kategorijas.
3. diena
Starts 7:00 Tierras Morenas - Rio Chiquito 17,9 km
Skolnieciņi Kostarikā izskatās ļoti smuki - ģērbti formās - tumšos svārciņos/biksēs, ar baltām blūzītēm/krekliem (vai viņiem nav traki karsti?). Pagājšgad Zane ar Ievu veda stopējošu skolnieciņu līdz skolai. Brauca, skatās stāv puisītis formā ar somu un stopē. Viņas piestāja, tad zirgā piejāja skolnieciņa tētis, apskatīja, vai bērns nonāk labās rokās, akceptēja, un tad viņas varēja doties tālāk un aizvest puiku uz skolu. Un tas viss (kā arī daudzas citas situācijas) notiek nojautu līmenī, jo vieni runā spāniski, otri angliski. Vispār jau tikpat labi var runāt latviski, jo viens pīpis - tāpat nesaprot :D Tā mēs arī šad tad darījām. Un beigās visi visu sapratuši un sarunājuši :D
Šī bija vieglā diena. Kā jau pienākas pēc otrās dienas izmocīšanas. Samērā lēzeni augšup - lejup vedoši zemes ceļi, arī asfalts diezgan daudz.
Pēc kāju masāžām. Tās bija ļoti vērtīgas un daudzi tās izmantoja. Vietējie vīrieši kauca skaļā balsī no sāpēm, kad masē. Mēs pārsvarā uzsedzām kaut ko uz galvas, iekodāmies dvielī vai paraudājām, nu vārdu sakot - cietāmies. Ļoti sāpīgs process, bet no rīta kājas saka paldies, var piecelties un paiet.
4. diena
Starts 5:30 Rio Chiquito - Curubande 49,7 km (Adventure kat. 18,1 km)
Iepriekšējā vakarā organizatori pajautāja vai šeit ir kāds kurš nemāk peldēt...
Otra garā diena. Zanei. Šī diena sākas ar to, ka mūs dzen kalnā. Tādā konkrētā. Un ilgi.
Šīs dienas īpašais piedāvājums bija Expedition kategorijā pēdējajā posmā - kalnu upe, kurai varēja brist pāri straujākā vietā, vai arī mierīgākā peldēt pāri. Un vēl kāpiens klintī, kur vietējais palīdz ar uzcelšanu. Kad ir ~ 45 km jau noskrieti, kājas trīc un sāp.. tad šie pārsteigumi spēj sastresot un ir grūti izpildāmi.
Nometnes vieta mums šajā dienā bija ļoti dīvaina - vietējais šoferis stāstīja, ka to saucot par Balto pilsētu, jo tā visu laiku ir balta. No putekļiem. Tur bija ļoti sauss un putekļains. Mašīnu braukšana, vējš, skrējēji, tas viss sacēla putekļu mākoņus. Viss bija izkaltis. Saule cepināja, zeme pilna ar izkaltušām koku lapām, tāda nereāla ainava. Žēl, ka nav bilžu no nometnes vietām. Tās visas bija ļoti eksotiskas - lauka vidū kāda būdiņa vai nojume bez logiem un tādā vietā darbojas dušas un nolaižamā (slapjā) tualete. Šīs dienas nometnes vietā dušas un tualetes sastāvēja no dažām mūra sienām, kurām durvju vietā bija maisauduma gabali, kas plandījās vējā un grīdas vietā bija akmeņi kādus ber zem asfalta.. Šie skati radīja ļoti dīvainu un nereālu sajūtu. Telts celšanas vietas arī bija akmeņainas un visas mantas klājās ar putekļiem.
5. diena
Starts 8:00 Cuajiniquil - Playa (t.i. "pludmale") Junquillal 32,2 km (Adventure kat. 17,3 km)
Šūpuļtīkli Kostarikā ir ļoti populāri. Tiem pilni ir arī tūristiem domātie veikaliņi. Ļoti krāsaini, dažādi - tamborēta raksta, auduma veida, vienkrāsaini, strīpaini, ar mežģīnītēm, lakoniski... visdažādākie. Tie arī ļoti sader ar vietējo nesteidzīgo attieksmi pret ikdienu. Parasti, garāmbraucot, vietējās ģimenes var redzēt vienkārši sēžam pie savām būdiņām un tērzējot. Un tā no rīta, pusdienlaikā un vakrpusē...
Skrējiens šajā dienā veda pa ļoti izkaltušu apvidu, kur zāles vietā ir siens (kurā ganās lielas govis), viss putekļos, saule cepina, ķirzaciņas šad tad redzamas. Pa ceļam redzamas nabadzīga izskata būdiņas, vietējie iedzīvotāji, vistas, govis, cūka piesieta ķēdē, arī gaiļi piesieti pie kaut kādiem metāla diskiem.
Ceļi klasiski up and down..
Sausums, sausums, sausums, un tad kāda kalna virsotnē paveras skats uz klinšainu, skarbu neauglīgu kalnu apvītu dzidri tumšzilu okeāna piekrasti.
Expediton skrējējiem vēl bija pēdējais mokošais posms saulē gar okeānu līdz nometnei.
Nometnes vieta bija skaistā pludmalē, dabas lieguma zonā. ūdens bija vēss un tik dzidrs, ka varēja redzēt zivju barus un 2 lielas zivis (~1-1,5 m), kas pārītī peldēja turpat starp mums visiem (vietējie klaigāja, ka tās esot īstās!!!! esot ļooooti garšīgas :D )
Ēdināšana bija laba – 3 reizes dienā dažādu veidu silts ēdiens (pupiņas vai pupiņu pasta (tas tik ir ēdiens!!!! Izskatās apbrīnojami briesmīgi, bet garšo tīri labi), maizes produkti, kāds gaļas vai zivju veids, svaigi salāti, augļi, rīsi vai ar mizu vārīti kartupeļi, siers, šķiņķis, kukurūzas pārslas, piens, jogurts, plus jebkurā laikā atskrienot ir iespēja paēst kaut ko, ja arī tajā laikā nav pusdienas vai vakariņas. Vienmēr pieejams ūdens un elektrolīts, arī sulas. Un pēdējās dienās pavāriņi mūs lutināja ar aukstu ledustēju!
6. diena
Starts 9:00 Playa Junquillal - Bahia Salinas 18,5 km
Kopā ar mūsu favorītu - uzvarētāju Zuniga Juan Carlos.
Rezultāti:
Zane Bērziņa kopvērtējumā EXPEDITION CATEGORY 33. no 41 finišējušajiem un 6 no sievietēm,
Līga Ozoliņa ADVENTURE CATEGORY 7 no 14 finišējušajiem,
Baiba Liepiņa noskrēja 5 no 6 dienām,
Ieva Eglīte pēdējās 2 dienas. http://www.thecoastalchallenge.com/raceupdates/raceupdates.htm
Jāaaaa... un pēc finiša telšu un aukstā ūdens dušu vietā mūs gaidīja kempinga mājiņas ar īstām gultām, baltiem palagiem, dušu un citām komforta ekstrām!!! Pilnai laimei pietiek jau ar to vien, ka nav jāstutē telts :)
Bija laiks sakopties, atpūsties. 19:00 noslēguma pasākumā sekoja vakariņas (pavāriņi bija sarūpējuši rīsu pudiņu ar nacionālu ceptu banānu mērcīti!!!), maza apbalvošana, svinīgā uzruna un diskotēka lauku Kultūras nama stilā :))))
Kopējais paveiktais trases garums 198,7 km, Adventure Category 136,4 km.
Mēs arī bijām sagādājušas prezentus no Latvijas :) , dāvinājām Latvijas un Rīgas kartiņas un Latvijas Balzāmiņu.
Un visu skriešanas nedēļu ēdām pašas un cienājām citus (kuriem nebija bail no rupjmaizes :D ) ar Lāču rupjmaizi un cieti žāvētām desām no Latvijas. Tā bija ļoti pareiza izvēle, jo pat tajā karstumā desas un maize izturēja visas 2,5 nedēļas, kamēr noēdās, un, lai arī ēdamā tur bija daudz, dažādu veidu un garšīgi, tomēr reizēm uzrodas tā sajūta, ka gribās Latvijas ēdienu. Un nevar pat noformulēt, kas tad šim Kosterikas ēdienam ir atšķirīgs - cepta zivs vai šmorēta gaļa tāda pati kā Latvijā, rīsi un makaroni arī, bet tikuntā rodas tā sajūta.
Es ļoti jutu amerikāniskā ēdiena lielo piedāvājumu (uzmācīgumu). Viesnīcā Irazu Best Western esošais restorāns ir Dennys http://www.dennys.com/en/ (McDonald veida pārtika, tikai ar šikāku apkalpošanas politiku, viesmīļi apkalpo galdiņus un šveicars atver durvis). Lidmašīnās kā uzkodas tiek piedāvāti dažādu veidu sendviči. Arī skriešanas dienās ēdienreižu starplaikos pamatā pieejammas sendviču sastāvdaļas, var izveidot sev vēlamo. Itkā jau nav ne vainas, bet nav pierasts štopēt baltmaizi, un tāpēc līdzi paņemtā rupjmaizīte ļoti noder. Protams, tā ir Tevis paša izvēle - gribi ēd, negribi - neēd. Alternatīvas var atrast. Mēs bieži ēdām šķiņķi un sierus pa pliko, bez maizes :)
tā lūk mums gāja tālajā Kostarikā :)
...
1 komentārs:
Izlasot ir klātbūtnes sajūta. Jo ir emocijas. Visas ar karogu - super bilde! Šodien izlasīju, ka Brocēnu Cemex šefs arī skrien /maratonu Berlīnē.../
Ierakstīt komentāru