Miķeļa lielais plāns

nu ok - šis nav Miķeļa lielais plāns. Lielais veloplāns aptvēra visu Eiropu, daļu Āzijas aptuveni 2000 Ls izdevumos un kādus 6 mēnešus laika :D

Bet par šo Skandināvijas velobraucienu Miķelis domāja jau sen, kādu gadu vai divus. Par atvaļinājuma velotūri es to nebiju ar mieru izvēlēties, jo karstu laiku un siltas pludmales tur jūnijā nevar baudīt.

Aptuveni plāns ir šāds:


Uz Tromso ar lidmašīnu, atpakaļ no Stoholmas ar prāmi.

Ekipējums un sagatavotība:
Līdzi tiek ņemts paša ritenis, uzliktas īpaši izturīgas riepas, pamatīgāka riteņa kāja, aizmugurējās velosomas un priekšējā.
Lidmašīnai papildus biļetei tika pirkta 1 nododamā bagāža, un 1 bagāža-ritenis. Turpceļā ritenis tika iepakots riteņu kartona kastē, kādās tos saņem veloveikali, atpakaļ ar prāmi braucot viss vienkārši.
Telts, guļammaiss, deglis gāzes baloniņam, Norvēģijas un Zviedrijas kartes, siltā apakšveļa, ķivere.
Šokolādes batoniņi enerģijai kādi 12 gab, 1 konjaciņš, 2 gab gaļas konservi, griķu pārslu paciņas utml.
Pats viņš ir labā formā - satrennējies skienot pa 13 km 4 reizes nedēļā, tikko gūta pieredzīte riteņbraukšanā Horvātijas kalnos.
Lai nebūtu jāraksta sms visiem, twiteritī tiek mestas informatīvās sms.

1.diena Rīga - Tromso

avioreiss ir vakarā 20:20



Tromso lidostiņa ir maza, tajā Miķelis sastellēja riteni, apēda līdzpaņemtās maizītes un pārlaida nakti. Gulējis esot gan kādas 2 h.



2.diena Tromso - Lysnes

Neforšā diena ja tā var teikt - izrādās ir auksti tiešām :) + 8 grādi. Visapkārt kalni ar sniegu, pie kādas upītes sniegu pat var aptaustīt.



Ar prāmi dodas uz Senjas salu.
Vakarā kempings, kurā jūties vienīgais klients. Zīmīte pie durvīm saka, ka ja neviena administrācijā nav - neuztraucies, iekārtojies, gan jau kaut kad kāds uzradīsies un visu nokārtos.



Vakara kašķītis ir atklājums, ka nopirktais gāzes baloniņš neder deglim, līdz ar to - siltas vakariņas izpaliek. Bet izdodas uztaisīt tēju, jo krāna karstais ūdens esot izrādās tiešām karsts :)
Noskaņojums kopumā pēc īsti negulētās iepriekšējās nakts un gāzes balona neražas nav labs, tāpēc agri liekas gulēt - rīts gudrāks par vakaru.

3.diena Lysnes - Sjovegan

noskaņojums ir jau labs, riktīgi ir pagulēts, kādas 14h, ir siltāks

Pusdienas autobusa pieturā ar skatu uz fjordiem, dabūts īstais gāzes baloniņš, aiz muguras ~50km, plānots vēl kādi 50 km šodien

vakarā ir patīkams pārsteigums - īsts kempings, pat ar kafejnīciņu, kurā var dabūt lielu porciju, kurā ir milzu hamburgers, frī un salātiņi :) par 13 Ls. Nežēlīgi dārgi, bet Miķelis saka, ka laikam nespēs turēties pretī :)



Ir vēl viens pārsteigums - izrādās, ka pa vakardienu ir apēdušies visi šokolādes batoniņi :D



cenas Norvēģijā veikalos pārtikai tā apmēram 3-4 reizes dārgākas (Zviedrija droši vien pēctam liksies patīkami lēta :D), Coca-cola 0.5 l maksā 1.30 ls, patīkami lēti esot bijuši banāni par 2 Ls ar kapeikām :), maize maksājot ap 2.5 Ls, bet kempingu cenas kā visur - 10-12 Ls ar riteni teltsvieta. Un dzeramais ūdens nav jēpērk - katrā strautā var pasmelt.
Uz jautājumu kurš plāns tiks izvēlēts - a vai b - atbilde ir, ka Norvīkā griezīs uz Zviedriju. Fjordi apskatiti un jau apnikuši un Norvēģijas cenas nevilina pakavēties ilgāk.

Velo Slovēnija - Horvātija - Slovēnija 2010

šie foršie veloatvaļinājumi.... mmmm.... :)
un šie velobraucienu apraksti sanāk tik gari - ka mani tiešām interesē vai kāds tos vispār lasa? :)

1. diena Rīga, Latvija - Venēcijas lidosta, Itālija - Žlebe, Slovēnija

Venēcijas lidostā mūs sagaida Kārlis ar auto un pēc laika esam viesmīlīgās mājās Slovēnijā, pie klāta galda ar griletām gaļiņām un ceptiem kartupelīšiem :)

Kārlis mums par godu ir nopļāvis zāli ap māju, mēs apspriežam braukšanas plānus, no meža nāk buciņu izdvestās jocīgās skaņas, ideāls sākums atvaļinājumam. Šajā brīdī rodas tā foršā sajūta, ka priekšā ir kaut kas foršs un liels - lielais atvaļinājuma piedzīvojums.

Kāpām piemājas kalnā Katrīnā (tradīcija jau), dzērām slovēņu pašmāju vīnu un ēdām saldos ķiršus no koka.

2. diena viesu māja 20 km no Ļubļanas - Kočevje 75 km
Izbraucām ap astoņiem rītā. Kārlis mums ir atradis riteņus par tiešām ļoti labu cenu - 60 EUR par visām 13 dienām viesu mājā Vegov Hram. Supercena. Viesnīcas īpašnieks ļoti nopietni piegāja riteņbraukšanai. Viņam pat bija unikāla maršruta karte, ko viņš mums iedeva - salīmēta no daudz printētām lapām ar atzīmētu maršrutu no laika, kad viņš bija braucis ar riteni uz Horvātiju 14 gadu vecumā. Lai arī tas izskatījās ļoti nopietni - karti mēs ceļojuma laikā pazaudējām un neatvedām viņam atpakaļ.



Saimnieks pavadīja mūs līdz īstajam ceļam ar jociņu "negribu, ka apmaldaties mūsu ciemā, labāk pēctam :D ". Pirmais kartē redzamais kempings mūsu ceļā bija jau Horvātijā, Lokve pilsētā. Urša mūs ir nobrīdinājusi, ka mums jātiek līdz drošām naktsmājām, ka nedrīkstam izdomāt palikt teltī meža vidū, jo reģionā, caur kuru brauksim, ir daudz lāču.
Šajā dienā baudījām Slovēnijas skaisto dabu, liekas, ka tā ir tāda zaļa un sulīga kā Latvijā, tikai vēl bonusā upes lielākas, lauki iekoptāki, pa visu zemi fermas un kalni.



Braucām pēc viesu mājas saimnieka kartes. Pirmie kalnu kāpumi mums gāja grūti, bija 2 stāvi kāpumi, par ko mūs jau bija brīdinājis visnīciņas saimnieks. Un arī grants ceļa posms tieši lāču rajoniņā :) Spocīgi mežā izskatījās baltās klintis. Tāda mīksta zeme pastaigām kā mūsu mežos tur nemaz nebija, viss baltās klintīs.



Bijām jau pietiekoši saguruši, līdz Lokvei mīties negribējās riskēt, jo nebija skaidrs, vai priekšā negaida kāds kalnu kāpums, kas momentā par pāris stundām pagarina braukšanu. Grūti rēķināt cik ātri nokļūsi punktā B, ja neesi pārliecināts par reljefa izaicinājumiem priekšā. Tāpēc kartē apskatījām Kočevje un nolēmām, ka tik lielā pilsētiņā noteikti būs kāds hostelītis. Iebraucot ap plkst. 17:00 Kočevje gan tā nešķita. Sākumā likās, ka esam pamestā šrotu pilsētelē, kur nekas cits nenotiek. Jutāmies kā kovboji vesternos, kas iejāj pilsētā, neviena nav, svilpo vējš..
Bet pēctam atradām arī centru, hotelīti Veronika 4-zvaigžņu, kur numuriņos pat bija vanna. Kitija nokrita no krēsla vannasistabā, bet par laimi bez traumām.

Tos 75 km bijām braukuši 4h 40min, tātad vidējais ātrums bijis ap 16 km/h. Nav slikti priekš kalnaina apvidus ar grants posmu. Tātad 4.5 h pavadītas pauzēs - piestājot benzīntankos, pie veikaliem, padzeroties un fotografējoties. Šis bija pirmais brauciens ar ātruma mērītājiem, bija interesanti pavērot skaitļus. Nekad neiedomātos, ka tik daudz laika pavādam pauzēs.
Arī hoteļa saimnieks mums aplilecina, ka šajā reģionā esot visvairāk lāču visā Slovēnijā. Slovēnijā esot ap 400 lāču, bet 300 tieši šajā rajonā. Esot bijuši uzbraukumi cilvēkiem. Parasti reizi 2 gados kāds tāds gadījums esot. Slovēņi paši gan mēdz jokot par to, ka kalnos cieš tikai čehi, bet lāčiem garšo franči. Uz šo stāstu Valdis lepni atbildēja: "we saw a fog". hi hi hi.. domāta jau bija lapsa, bet sanāca jautri. Nogurumā un laimīgajā atslābumā ne to vien var sarunāt.

Paēdām gardas pastas vakariņas un pēc dušas, svaigās drēbēs, bijām gatavi arī apskatīt pilsētiņas centru. Piestājām augļu veikaliņā, kur 2 onkas tirgojās. Sapirkām ķiršus, nektarīnus un arbūzu. Tad pasēdējām mazā viesnīcas balkoniņā, bija skaists silts vakars ar aukstu alu un augļiem :), burvīgi. Un devāmies gulēt īstās gultās. Lai arī nebijām vēl baudījuši teltī gulēšanu, mīkstu gultu novērtēt jau mācējām.

3. diena Kočevje - Lokve 54 km

Brokastis viesnīcā ar vācu pāri gados, kas bez mums laikam bija vienīgie klienti viesnīcā. Dodamies ceļā, mūs gaida Horvātija! Mērķis nokļūt līdz Lokvei. Pēc pagājušā gada Itālijas ezeriem man bija pilnīga pārliecība, ka pie Lokves ezera būs nenormāli smuki!!!



pa ceļam bija arī tādas jocīgas ceļazīmes ar no riteņa nokritušiem velobraucējiem hmmm.... (Miķelis saka, ka tie domāti motociklisti.)

HA HA HAAA
Pēc pārdabiskām mokām 8 km pret kalnu, peldes ledusaukstā kalnu strautā mūs gaidīja skaista maza pilsētiņa, kurā visi tajā laikā nodarbojās vai nu ar malkas vākšanu vai izrādīšanu :D un Lokves ezers... ar foršu kafejnīcu un nepārprotamām zīmēm:



Šī bija otrā braukšanas diena, otrā cīņa pret kalnu stāvumu un karstumu. Mums bija smagi. Valdis bija pat diezgan nopietni nikns! Bet kā vienmēr - labas vakariņas un nopeldēšanas glābj situāciju un dod atkal dzivesprieku :) Mēs gan bijām vienīgiem, kas peldējās. Pārējiem ūdens vēl par aukstu :D
Cenas - pasta 4.80 Ls, zupa (liellopa buljons ar nūdelēm) 1.80 Ls

Tātad - kempinga nav. Nakšņojām vienā no 2 turienes viesu mājām, 50 Ls 6 cilvēkiem. Un pirmo reizi mums saimnieks uzsauca vietējo plūmju šņabīti. Turpmāk gandrīz katrā ēdināšanas vietā dabūjām šņabīti "from house". Gribēju iet skatīties saulrietu pie ezera, bet neviens nepieteicās kompānijā.

4. diena Lokve - Njivice 55 km

Ceļamies 7:00, izbraucam 8:30, Njivice esam 17:00
stāvākais kāpums ceļā bija 10%, stāvākais nobrauciens 18%
Pa ceļam redzējām sabrauktu čūsku, kas apliecināja, ka tās tur dzīvo.. vēl uzdūrāmies 3 ezeru pusmaratonam, Kitija pa ceļam pielietoja ļauno vārdu "kurats" (uz jauniešiem automašīnā, kas garām braucot speciāli baidīja skaļi uzbļaujot).
Pusdienojām picērijā, ārā bija nežēlīgi karsts, pasūtījām dažādas picas, tās bija unikālas :)



Tūrisma aģentūrā mēs ar Kitiju sacentāmies angļu valodas zināšanās mēģinot darbiniecei paprasīt vai šeit ir jūras eži un kādi drošības pasākumi jāievēro.. Kitija prasīja "is there this animals with nails" .. es - sašutu - kādi "nails" "with eagles!!!!" (domāts "with needles") mjaaaaaa..... par šo vēl ilgi smējāmies. Lai nu kā - viņa teica, ka ja skatās zem kājām, problēmu nav un nekādas speciālās kurpes nevajag.
Vot šito viņa samuldēja. Bet to mēs ātri sapratām pirmo reizi mēģinot nopeldēties bez ežu kurpēm. Ezīšu bija tik daudz, ka ej nu pamani katru. Viņus var redzēt, bt to ir daudz un dažādu lielumu, tā nav iespējams brīvi plunčāties. Tā nu devāmies nopirkt ežu kurpes par 5 ls/pāri. Ežu kurpes sevi attaisnoja - tās bija baigi labās - neslīd pa klintīm, aizsargā pret ežu adatām un arī klinšainās pludmales akmeņi neduras kājās.

Caur tūrisma firmiņu tiek atrasti apartamenti par 10 EUR/pers.

Krastmalā bija ļoti skaistas kafejnīciņas uz maziem moliņiem ar salmu lietussardziņiem.



Tad izgaismotu restorāniņu rinda. Un viens bāriņš krastmalā Kubas noskaņās.



Tajā katrs jutās aprūpēts. Ja aizej ar savu kkokteilīti pasēdēt krastmalā, saimnieks atnes Tev pilventiņu, ko palikt zem dibena :) . Skanēja dzīvā mūzika – slovēņu un horvātu šlāgeri un mīlas dziesmas. Mēs dzērām rumu ar kolu un baudījām skaistu vakaru pie Adrijas jūras. Silts laiks, jūra, nakts, mirdzošas gaismiņas visapkārt, izgaismotas kafejnīciņas, dzīvā mūzika - atmosfēra bija tik romantiska. Kad piegāja pie pašas jūras malas, tad varēja manīt, ka kāds krabīts steidzīgi ieskrien jūrā.

5. diena nekur nebraucam, Njivice

Pēc gardām brokastīm



bijām gatavi baudīt dienu un ūdeni. Iegādājāmies peldmatraci un snorkelēšanas masku.









peldamies, snorkelējam, ēdam mīdijas, kalmārus, zivis, nedaudz apdegam.
Pie jūras bija jocīgs kaķu vīrs, kuram līdzi uz jūru bija vairāki kaķi.
Jūrā iestudējām īsu sinhrono peldēšanu pāru disciplīnā.
Pēctam gājām ar Kitiju kopā vienā dušā, jo duša bija par 1 kūnu, bet mums bija tikai viena vienīga kūnas monēta.

6. diena Njivice - Valun 51 km

Pa ceļam redzējām vairākas sabrauktas čūskas. Vērojām salu skarbo dabu. Tāds pasauss klimats izskatījās, pilns ķirzaciņām un čūskām arī droši vien. Pārsvarā aitu ganības vai olīvkoku stādījumi. Ar prāmīti pārceļamies no KRK salas uz CRES salu. Tur turpinās tāds pats klimats - sauss, spilgta saule cepina. Skatoties bildes par šo dienu ir redzamas 2 tipu bildes - vai nu mēs, riteņi, ceļš un akmeņaina ainava



vai mēs, ēdamais un alus kafejnīcā :D





Šīs dienas sportiskais izaicinājums bija smuki 10% kāpumiņi, pietiekoši grūti un mokoši, lai mēs justos pelnījuši milzīgās pastas porcijas, ko gardi notiesājām :)

Apmetāmies apartamentos ar romantiskiem gaišziliem logu slēģiem, baltiem mežģīņu aizkariņiem un skatu uz sarkaniem dakstiņu jumtiem un ūdeņu plašumiem aiz kuriem sakārtojušās kalnu strēles. Pie mājas auga pētersīļi un baziliks.
Kitija un Valdis devās romantiskā divvientulībā kamēr mums bija iespēja papļāpāt ar padzīvojušu vācu tūristu pāri. :D

7. diena Valun - Pula 55 km

Vienas no wild brokastīm - nolēmām neapgrūtināt Kārli un Uršu un paši iepirkām veikalā produktus, un turpat arī romantiski blakus 3 zaļiem miskastes konteineriem notiesājām :) .









Bija paredzēts nakti palikt Mali Lošinj. Un vēl dienu padzīvoties tur uz vietas. Pēc Uršas domām tā bija apskatīšanas vērtīgākā pilsēta mūsu ceļojumā un visas turpmākās pilsētas būšot sūda tūrististiskās. Kamēr domājām, ka prāmis iet katru dienu, tikmēr mēs arī taisījāmies apskatīt Mali Lošinj. Bet, kad ieradāmies, uzzinājām, ka prāmji iet tikai trešdienās un sestdienās!!!! Un bija trešdiena. Līdz sestdienai atlikt braukšanu uz Pulu nevarējām atļauties, jo vēl paredzēts garais atpakaļceļš uz Slovēniju. Un tas arī likās pārāk ilgi lai dzīvotos vienā pilsētā.

Tāpēc notiesājām vēl vienas bagātīgas pusdienas (jo bez kārtīgām pusdienām nu nekādi! :D) un ar prāmi braucām uz Pulu. Šim prāmim bija nelāgs noteikums, ka nedrīkst atrasties uz klāja, kamēr prāmis ir ceļā. Tāpēc nācās nīkt prāmja iekštelpās un nosist laiku ar vietējiem aliņiem.
Pulā iebraucām, kad jau bija pustumsa. Plānā bija doties meklēt kartē atzīmēto kempingu. Bet tikko noripinājušos no prāmja, mūs uzrunāja vietējā tante ar tekstu "apartmani". Kamēr tūļājāmies, šī jau piedāvājās parādīt, esot tuvu. OK, stūmāmies līdzi tantukam. Tantuks bij azbesta vecene. Dzīvo 3-istabu dzīvoklī, no kura 2 istabas piedāvā tūristiem. Tā kā dzīvo viena, nospriedām, ka ir ļoti drosmīgs tantuks.



Arī cenas jautājumā izrādīja mugurkaulu - lai kā centāmies nepakļauties (Valdis skandināja "studento, studento" uz ko tante pretī "pensionero, pensionero", es kalkulēju līdzi un strīdējos par EIRO/kūnu kursu), tante rādīja kaut kādus novecojušus tūrisma aģentūras papīrus, jo viņai redz šitais oficiāli atzīts bizness un cenu pārskatus, pēc kuriem mums jāspriež, ka viņas piedāvājums 1000 kūnas par 2 naktīm ir ļoti taisnīgs. Galu galā samaksājām tantes prasīto ciparu, drusku piesienoties kursam, sanāca 900 kūnas jeb ~16 EUR/no cilvēka. Dzīvoklis bija ar šarmu, un tagad jāsecina, ka šī bija pareizā izvēle, jo ir tiešām daudz spilgtu atmiņu no šīm dienām.
Kitijas un Valda istabiņā pie sienām karājās tantes meitas bildes no tā laika, kad viņa bijusi rokgrupas dalībniece un guvusi kaut kādas godalgas. Istabas iekārtojums nedaudz atgādināja PSRS dzīvoklīšu greznību. Arī kristāla glāžu rindas sekcijā mūsu istabā. Vannasistabā/wc mums par godu tika uzlikts glaunāks wc papīrs. Mums tika ierādīts arī kā tikt galā ar veļasmašīnu. Un no virtuves varēja iziet uz mīlīga balkoniņa, no kura pavērās skats uz uz pretējās ēkas gala uzgleznotu karali Tomislavu un Pulas amfiteātri. Mēs bijām sajūsmā. Sarunāties ļoti gribējās, bet spējas bij švakas. Ne mēs horvātiski, ne viņa angliski vai krieviski. Nedaudz var nojaust kaut ko horvātiski, jo šis tas līdzīgi skan, bet tik daudz lai sarunātos, nē.

Šajā dienā Pulā bijām tik vēlu, ka vairs nevarēja tikt pie vīna. Tāpēc izgājām mazā tumšā pastaigā pa Pulas ieliņām bez tā.



8. diena dzīvojamies Pulā

Piepildījām sapni par zivju tirgu! (vismaz man un Kitijai šāds sapnis bija)
Dzīvošana ar glanci sākās jau no brokastīm balkonā, kad nesteidzīgi varējām atļauties pagatavot omleti un piccolo kafijiņas (jo kafijas krūzītes tantei bij mazas mazītiņas kā šņabjglāzītes), mmmm... viņu gardā baltmaize ar sviestu, ko var apēst neizmērojami daudz...



Tad devāmies uz tirgu. Pa ceļam apskatījām pilsētu. Meklējot izklaides piegājām pie ekskursijas sološajiem kuģīšiem. Nacionālā Bruuni parka apmeklējuma reklāmiņa bija tik atbaidoša, ka nosita jebkuru vēlmi turp doties.





Tirgū iepirkām auglīšus, salātu sastāvdaļas, zaļumus un zivis un garneles.



To visu salikām ledusskapī un devāmies uz uz tūrisma informācijas kartē atrasto Akvāriju. Kājām. Tas izrādījās tālu. Līdz ar to pa ceļam ļoti vajadzēja uz wc. Iegājām bāriņā uz wc, kā tad neiedzers aliņu? Atpūtāmies, pa aliņam.. Bārs bija ar unikāliem sienu gleznojumiem - antīki erotiskiem :D Devāmies tālāk.
Akvārijs izrādījās tādā kā mūsu Mežaparka līmenī. Bet tas tikai secinājums, tas mūs nesarūgtināja, izstaigājām visu, nopeldējāmies,



1 h pa veikaliņiem, lija lietus un mēs pielāčojām visas tīrās veikaliņu grīdas, devāmies mājās gatavot savas supervakariņas.
Ēdām pašgatavotās zivis un Valda garneles ar milzu kaudzi salātu un dzērām lielās kafijas alus kausos :)





Pēc gardajām vakariņām, vīna un sarunām mūsu noskaņojums nesa uz gultu pusi nevis varoņdarbiem pilsētā.

9. diena Pula - Vsar 59 km

hi hi.. rīts, kur nogāzos ar visu riteni pirmajā krustojumā no mājām, mēģinot šķērsot ielu :D

Vēl viena superomlete un atvadas no superbabas, kas mūs sauca par supertūristiem.



Pēc pastāvēšanas uz balkona, mūsu riteņiem bremzes kauca šaušalīgi.
Mūsu kartē Limski kanal bija atzīmēts starp 10 Horvātijā apskatāmajām vietām. Un foto radīja iespaidu par kanjoniem vai milzu klintīm.
Zinājām arī, ka tur sāksies tie Balkānu puses cepeši - veselas cūkas un aitas, ko grilē uz iesma ceļmalās.

Pa ceļam sanāca baudīt Horvātijas lauku rajoniņu, tādu kā vietējo Lucavsalu, ar tāda paša stila pludmalīti. Ja kas - pirmo bez jūras ežiem!!! Tajā zem akmeņiem bija daudz krabīšu, ko priecīgi dzenājām kādu laiku kā mazi bērni.

Serbija:Vācija 1:0
Kitijas fočikam pilna atmiņas karte.

Pie Limski kanal bija viens no mūsu ceļojuma garajiem nobraucieniem, kas lika bažīties par to, vai mūsu riteņu bremzes ir bezimēra. Protams, pēc nobrauciena nāk kāpums. Un tam balvā - sātīgas pusdienas :) :) :)

cūka:



aita:



viesmīlis:



porcija par 10 Ls:



Limski kanal:



Vsar beidzot mēs apmetāmies kempingā nevis apartamentos. Pirmā nakts kempingā visa ceļojuma laikā!
Vsar bija skaista mazu gaišu un krāsainu ieliņu pilsēta. Tiesa gan - ar jahtām pilnu piestātni pašā centrā (tas nav romantiski un smuki... )





Vsar mums atkal bija negaidīti paveicies! Pilsētā bija zvejnieksvētki! Mēs ar Kitiju bijām sajūsmā, puiši vairāk gan skeptiski noskaņoti.
Visumā Zvejnieksvētki izpaudās tajā, ka pilsētiņas centrā krastmalā grilēja zivis un kalmārus. Smalkāku ēdināšanas iestāžu piedāvājumā bija jūras velšu salāti servēti gliemežnīcās. Vēl varēja dabūt pankūkas, ko arī cepa turpat uz vietas un bagātīgi smērēja ar šokolādes sviestu.





Varēja arī iegādāties vīniņu vienreizējās lietošanas glāzītēs no puikas. To arī baudījām bagātīgi. Par daudz.
Turpat bija jahtu benzīntanks piestātnē, nedaudz smirdēja pēc eļļām. Ļoti smirdēja pēc piedeguma no visiem daudzajiem griliem.



10. diena Vsar - Bašania 50 km

Pēc pirmās nakts kempingā no rīta bija dažādas ķibeles - dažiem sāp galva, citam gulta par cietu, dažam kondensāts. Pelde visu glābj.



Kitija&Valdis sāk sacensties pazaudēšanas spējās. No fočika viņi mēģināja atbrīvoties gan akvārijā Pulā, gan kempingā pie izlietnēm. Svaigi pirktās nagu knaiblītes Kitijai izdevās viltīgi atstāt uz riteņa somas nepamanītas un nozaudēt. Tika pazaudēts šampūns, matu balzams, Valda cepure, Valda krekls tika nozaudēts, bet pēctam atrasts. Pastkartes Kitija atstāja Pulas apartamentos pie superbabas.

Pa ceļam olīvu, vīnogu lauki, sabraukti eži. Iebraucam Umag, apskatam un atzīstam par labu esam palikšanai. :) Pēc šī sprieduma aizbraucam tālāk. Pāris kempingus izbrāķējam (nesmuki, nav pie jūras, pilni ar skaļiem slāviem), līdz nonākam kempingā Pineta.

11. diena Bašania - Piran 30 km

Naktī bija negaiss, mūsu teltī radās upīte (Miķeļa pusē, pie tam es gulēju uz matracīša, ko iepriekšējā vakarā biju iegādājusies), tā nu man bija sajūta, ka esmu teltī ar niknu surikātu, jo Miķelis pukšķēja un rosījās, solīja sūdzēt tiesā Lafumu, gāja pēc wc papīra un rājās, kurš stūris teltij laiž to ūdeni, kamēr es ik pa brīdim šņācu, lai ļauj man gulēt.
Arī no rīta lija. Beidzot ir iespēja izmantot lietus mēteļus un ūdensnecaurlaidīgos somu pārvalkus.
Kārļa noskaidrotā laika prognoze sola lietu līdz pat otrdienai. Ir svētdiena.



Brokastīs blakus kempingā Valdis cīsiņa vietā dabūja salami. Kitija vispār dabūja tikai maizi, jo oficiante angliski nerunāja.

Braucam pa lietu, botas slapjas. Pie viena krustojuma piestājām nepareizajā vietā - sarkanajos horvātu superdubļos.



Turpmāko dienu pavadam kopā ar tiem. Līdz beidzot benzīntankā Tar mums ir iespēja tos nomazgāt. Tajā pašā benzīntankā, kurā džeki cītīgi vērtēja Kitijas dibenu. :)

Pie Novigrad Valda ritenim iesprūst ķēde. Miķelis izrāda savu sportista principu - katrs par sevi - un nedodas palīgā. Bet Valdis izķepurojas pats saviem spēkiem un ar Kitijas atbalstu.
Novigrad pusdienojam un kaļam plānus atlikušajām braukšanas dienām. Secinam, ka braukt pa lietu ir pārāk bīstami pa kalnu līkumotajiem ceļiem, jo mēs varam slīdēt un mašīnām ir ļoti slikta redzamība. Rodas plāns braukt līdz Piranai, tur apmesties hostelī un uz Ļubļanu braukt ar vilcienu.

Savelkam bilanci, ka riteņiem šobrīd ir nolauzts:
2 lukturīši
1 saslēdzēja turētājs
1 kāja saliekta
+ jāmaina visi bremžu kluči

Pa ceļam konstatējam, ka slapji sabrauktie zvēri izskatās pretīgāk. Daudz pretīgāk.

Piranā paēdām ļoti garšīgu jūras velšu zupu un ceptus kalmārus. Uzzinājām, ka buljons ar olu nozīmē buljonu ar JĒLU olu!!!



Piranā apmetāmies hostelī. Vienā no 2, ko atradām. Hostel ALIBI B11 21 EUR/personai.
Šajā vakarā sadalījāmies pa pārīšiem un devāmies katrs savās gaitās.







12. diena Piran

Wiiii! Nogaršojām burekus! Ir ļoti daudz bureku veidu: ar gaļu, ar sieru, ar gaļu un dārzeņiem, picas, ar spinātiem un sieru, ar kartupeļiem, gaļu un sieru. Bureku sātīgums ir apbrīnas vērts.
Burekus ēdot noķērām balodi (aiz astes). Pēctam pārējie baloži viņu atstūma - nesēdēja kopā uz mājas dzegas.



Atklājām, ka vīna dzeršanas mazajā krodziņā pie kapteiņa ģimenes var dabūt superīgas lielās baltās kafijas mājas gaumē.

Gājām uz Portorož. Pa ceļam dzērām vīnu un ēdām vītināto šķiņķi. Nopirkām pērļu rotas mammām un sev apelsīnu smaržas no l'occitane. Kitija noprovēja sausās smaržiņas kā lūpu balzāmu. :)

Mājās ejot sapirkām sierus, pistācijas, kaltētas mellenes, dzērām vīnu, ķērām krabjus. Tad gājām peldēties (bija vēss un lietains un tūristu grupiņa atskrēja skatīties) un mājās ejot lecām peļķēs no visa spēka apšļakstot sevi un visus līdz apenēm :)



Tad vēl devāmies vakariņās, kur locījām iekšā makaronus, ceptas sardīnes, tomātu zupu un dzērām dubulto rumu :D


13. diena Piran - Kopera 21 km, tālāk ar vilcienu uz Ļubļanu, tad Ļubļana - Dolsko 20 km

Tieši šis rīts beidzopt bija saulains un braucot prom no Piran, mēs to ieraudzījām pavisam citā - tūristu tērpā. Pēkšņi visur, kur vakar bija tukšs, bija pilns ar tirdzniecības vietiņām.

Mums bija jānobrauc tikai maksimums 20 km līdz Koperai, tas likās viegli. Bet šie izrādījās nervus kutinoši km. Vienā posmā bija ļoti šaurs ceļš ar koku sakņu izcilātu asfaltu, ar ļoti dzīvu un agresīvu auto plūsmu. Vieglie apdzina viens otru neņemot vērā pretimbraucošos. Mēs nevarējām pabraukt pa malu, jo tieši malā ceļš bija ļoti nelīdzens. Šajā posmā piestājām malā un man gribējās paraudāt :D izdomājām foršāku ceļu.. :)

tad nonācām uz tāda kā autobāņa..., kas nebija īsti autobānis, bet pa kuru bija aizliegts braukt riteņiem, tas atkal bija šaurs, ar aktīvu satiksmi - vienā pusē bija kiņšu krauja, otrā nožogojums. Bet aiz nožogojuma!!!! VELOCEĻŠ!!! :D To visu mēs ieraudzījām jau tad, kad atradāmies uz šī ceļa, pāri tikt uz veloceļu liekās neiespējami dzīvās satiksmes dēļ, es brēcu, ka jābrauc līdz līkumam un jāskatās, kas tālāk, Miķelis - ka jāgriež atpakaļ. Es - kā mēs tiksim pāri???? Kādu laiku pastāvējuši un izbļāvušies viens uz otru saņēmāmies, noķērām mirkli, pārcilpojām pāri ceļam un pārcēlām pāri riteņus. Fuuu. Bijām uz veloceļa. Uz veloceļa, kas veda gar ūdeni līdz pat Koperai.

Kopera bija apburoša ar to, cik tā bija baisi augoša, ceļamkrānu pilna pilsēta. Bet visur bija veloceliņi. Un milzu lieveikals arī bija, kru iepirkām ēdamo pusdienām.
Bet dzelzceļa stacija... tai viņi vēl nebija ķerušies klāt, tā tur stāvēja tāda pati kā pirms 30 gadiem gan ārēji, gan iekšēji. Tādas lakota koka letītes un jocīgas puķes podos, viss tik aizvēsturisks kā dzelzceļa stacijās manā bērnībā. Vilciena biļete līdz Ļubļanai maksāja 10 EUR cilvēkam, 3 EUR ritenim. VIlcienam bija speciāls transporta vagons riteņiem. Cilvēkiem bija kupejas, par vietu sadalījumu nebija nekādas skaidrības. Mums kupejā gadījās šņācoša tante, kurai nepatika loga vēršana vaļā, drīz mēs atklājām, ka ir arī restorānvagons, un atbrīvojām viņu no savas kompānijas :) Varētu būt, ka mēs viņai nepatikām arī bez loga vēršanas vaļā, jo no mums noteikti nāca izdzerto vīniņu un aliņu aromāts.

No Ļubļanas vēl bij jāaizmaldās līdz riteņu nodošanas vietai, tas bija nākošais šīs dienas izaicinājums. Ticamākais ceļa norādītājs bija tālbraucējs šoferis. Taksistam arī bija taisnība. Bet vīram, kurš pats dzelzceļa stacijā pieteicās palīgā, galīgi nebija.

Vidējās cenas ceļojumā ēdieniem bija:
15 KN (kūnas) buljonzupa
20 KN tomātu zupa
40 KN zivju zupa
40-50 KN mīdijas
40-50 KN pasta
30-40 KN picas
7-15 KN kafija

ļoti viegli bija pārrēķināt latos, vienkārši jāsvītro viena nulle. 40 kūnas = 4 lati, piemēram.

14. diena Žlebe, Storžič izaicinājums



Visus savus ciemiņus Kārlis ved kalnos. Un mums tas ļoti patīk. Šoreiz Kārlis mums izvēlējās Storžič (latviski tas būtu ~ Čiekurs vai Čiekurkalns). Urša Kārli sarāja par to, ka viņš mums piemeklējis tik garlaicīgu kalnu :D
Mēs sākām kāpt Storžič 8-os no rīta, lejā bjām ap četriem. Pēc šī kāppiena kājas man sāpēja vēl nedēļu.
Tas bija tik smuki, ka to nevar uzrakstīt. Augšā bija klintis, pa kurām nācās kāpelēt, brīžiem bja baisi. Viss atkarīgs no tā, cik labi turies un veiksmes. Bet tas skaistums... mmm .... tas nav izstāstāms vai nofočējams.

Mums bija jāgatavo kāds nacionālais ēdiens. Uršu pārsteigt principā kļuvis neiespējami - visu viņa jau zina - speķa pīrāgus, auksto zupu, soļanku, rosolu, utt. Skābu kāpostu zupu slovēņi taisa krutāku nekā latvieši.
Gatavojām Viltoto zaķi. Pa smuko - ar olu vidū un burkāniņiem (tas gan izdevās tikai pateicoties Kitijas entuziasmam).

15. diena Venēcijas lidosta - Rīga :)

Ja Jūs lauzāt galvu par to, kā iesaiņot nododamo bagāžu (teltis, metāli, ko nevar likt rokasbagāžā), varam piedāvāt savu orģinālmetodi - veikalā JYSK iegādājies lielo iepirkumu maisu (tāda kā tirgussoma), piepildi ar vajadzīgajiem dzelžiem, un nostiprini ar savilcējiem vai izolācijas lentu.
Vienīgi rēķinies, ka lidostā Tev var palūgt šo nododamo bagāžu nodot nestandarta bagāžas nodošanas vietā :) (tāds speciāls neordinārās bagāžas pieņemšanas punkts).