Tas arī sanāca. Grandiozs riteņbraukšanas pasākums ar ļoti spilgtu, sulīgu, sūru, norūdošu pieredzes gūšanu.
Plāniņš bija - ar vilcienu līdz Tukumam, tālāk pa kartē redzamajiem ceļiem, kuri šķiet ideāli, jo nav lielās šosejas, bet nav arī baigi maziņie, līdz Kaltenei pie Rojas, nakšņošana viesu mājā Akmeņi, nākošajā dienā ar riteņiem pa jūras pusi atpakaļ uz Tukumu un Tukums-Rīga ar vilcienu.
View Larger Map
Sākums gāja kā pa sviestu :) tas sākums, kas ar vilcienu.... :D
Tukumā iegājām informācijas centrā, izpētījām karti un principā visvairāk bažījāmies par Talsu pauguraini un sapratām, ka tie skaistie ceļi, kuri nav ne par lielu, ne par mazu, ir grants seguma. Tas izbrīnīja, bet nu ne pārāk satrauca... Vietējā Narvesenā padzērām pa Cafe late, apēdām pa hotdogam un devāmies ceļā.
No Tukuma izbraucot uzskrējām pirmajam ievērības cienīgajam apskates objektam - vietējai sauso atkritumu izgāztuvei.
Skats graujošs. Muti pavēruši paskatījāmies, safočējām un braucām tālāk.
Ceļam griežoties uz Zentenes pusi, ainava kļuva mierīga, tukša, šur tur pa lauku māju pudurim, visapkārt plaši labības, rapšu lauki, pļavas. Smaržoja ceriņi, rapši, priežu meži un kūtis.
vispār jau man patika...
bet bijām tā nomuļļājušies pa Tukuma pauguraini, ka Zentenē bijām jau nomocījušies, saguruši, bet vinnēti bij tik 25 km, - priekšā vēl paredzēti ~ 70.
Otrais ceļojuma apskates objekts bija Zentenes pils. Otrais un pēdējais - un kā pamanījāt, - mēs apskatījām tikai tos objektus, kurus pa ceļam vispār nebija iespējams nepamanīt.
Tur arī atpūtāmies, iestiprinājāmies - Dacei bij ļoti garšīgas končiņas :)
un devāmies tālāk. Tika pieņemts radikāls taktisks lēmums - nebraukt vairs pa nevienu grants ceļu, tikai pa asfaltētajiem... lai arī sanāk vairāk km, tomēr nenomocīsimies tā un veiklāk tiksim galā. Un tad sākās nebeidzams mokošs ceļš. Pūta ļooooti stiprs sānvējš. Un mūsu optimisms un dzīvotprieks ruka ar katru km. Vairāk bilžu turpceļā arī nav šī paša iemesla pēc. Dacīte sāka sagurt pirmā. Viņas raitais ripojiens kļuva vārgs un sāka vīties pa nomali uz grāvja pusi. Pēc ilgas iekšējās cīņas mēs nonācām pie fiziski un morāli veselīga lēmuma izsaukt taksi no Talsiem, lai viņa paspētu uz autobusu Talsi-Roja. Tas prasīja nieka 7ls un 10 min. Mēs ar Miķeli turpinājām ceļu. Tā kā Santa mācību dēļ arī iebrauca Rojā ar pēcpusdienas autobusu un riteni padusē atpakaļceļam, mums visiem bija paredzēts laimīgi tikties galamērķī viesu mājā.
Stāsts sāk ievilkties. Vējš, nogurums, ceļi tā kā sāp, vējš, ļoti stiprs vējš, ceļš garš... Dacīte vēl ar riteni devās ceļā no Talsiem, un palika autobusa pieturā Egļi, kur iesēdās autobusā Talsi-Roja. Mēs turpinājām ceļu, pie Talsiem pagriežoties Rojas virzienā vējš sanāca tieši pretī. Sajūta, ka minies uz baika sporta zālē, jo uz priekšu neripo... Valdemārpilī iepirkām ūdeni un šokolādes batoniņus 6 gb, turpinājām mīties... Vējš, nogurums, ceļi tā kā sāp, vējš, ļoti stiprs vējš, ceļš garš... es kļuvu īgna, nevarēju vairs saprast - paraudāt vai pakliegt. Miķelis padevās liktenim, un kā ambulances mašīna maratonos aiz pēdējā dalībnieka lēni ripinājās man līdzi. Es tāpat kā Dacīte pirms Talsiem sāku ripot arvien lēnāk un lēnāk. Līdz 15 km pirms Rojas tapa galīgi skaidrs, ka ir jāsauc taksis. Līdz Kaltenei taksis maksāja 15 Ls. Bet mums jau bija vienalga.
Un tur jau mēs laimīgi satikāmies - viesu mājā Akmeņi! Santa ļoti gribēja iet uz jūru. Jūra bija turpat pāri ceļam - redzama! Bet neviena līdzi gājēja nez kāpēc neatradās... Vēl Santa brīnījās, kāpēc mēs bez naudas esam ieradušies :D :D :D uz ko mēs burkšķējām, ka takši un autobuss nebija paredzēti, protams...
Tika skaitīti nobrauktie km, bet rēķināšana nevedās un versijas grozījās no 45 - 125 km... Nomazgājāmies, paēdām vakariņas,
pasūtījām 6*1.5 l sidrus, izdzērām knapi 2 pudeles :) un gājām gulēt.
View Larger Map
Atpakaļceļš bija medusmaize - ātri, 100% asfalta, praktiski nekāda vēja. Pa ceļam benzīntanks, kur uzlādēties ar kafiju
Engure, kur beidzot apciemot jūru un pieēsties milzu pusdienas
un atpūtināt kājeles
Engure-Tukums, un tad jau vilcienā laimīgais ceļš mājup
Un mājāsatvestā galvenā atziņa -
galvenie nokaujošie aspekti ir:
VĒJŠ, APDEGUMI, RELJEFS, NEPIEMĒROTS CEĻA SEGUMS
Secinājums: kā šajā praktiskajā nodarbībā tika pierādīts, - pietuvojoties fizisko un morālo spēku robežai stipri zūd dzīvotprieks un vēlme izzināt apkārtni. Tāpēc Francijas braucienam ir jauns uzstādījums - dienā ne vairāk par 50 km. Lai izdotos izjust vietējo kolorītu, atmosfēru, nobaudīt sidrus un vīnus noprovēt, jūras veltes pieēsties, sierus, gaļas un visu citu, ko vien tur piedāvās. Lai ir aŗi laiks pasēdēt un neko nedarīt. Un man šķiet, ka uztura ziņā arī varētu mierīgākā tempā sanākt sakarīgāk... jo tik daudz visādu mēslu kā šitajās 2 dienās, es sen nebiju saēdusies (ar to es domāju visus tos snikerus, hotdogus utml)
P.S. un jā - kompānijai lielā uzslava!!!
1 komentārs:
Un pastariņa muzejā tā arī neiegriezāmies... vot tā!
Ierakstīt komentāru