Rīga-Lapmežciems-Rīga ~ 90 km jeb viens sasodīti labs svētdienas sākums

vairāk šī būs tā kā fotoreportāža, jo rakstīt diži daudz nav ko.. Izbrauciens bija ieplānots kā pirmā pārbaude gatavojoties (fiziski un morāli) Francijas braucienam.
Sākumā dažas tehniskas problēmas un ārkārtas inženiertehniskie risinājumi...



Izbraucām plkst.6:00, ar domu viltīgi izmukt no aktīvas satiksmes :D to mēs sasniedzām, bet neierēķinājām, ka šajā gadalaikā plkst. 6-os ārā ir ap nulle grādiem. Vienīgā atbilstoši ģērbtā bija Dacīte!! Pārējiem gāja švaki.... Es līdz Jūrmalai braucot domāju, ka nu reiz man būs mācība (jo parasti šķībi skatos uz tiem, kas līdzi ņem kādu džemperīti, papildus bikses, termosu un man vienmēr licies, ka varu stāvēt pāri tādām zemes lietām kā "dubults neplīst" utml). Jutos briesmīgi... rokas atsala tā, ka sāpēja. Uz Lielupes tilta bija pirmais kaifs... upe izskatījās kā no interneta izcelta - pilnīga Photoshopa bilde realitātē..







Glāba mūs zolīda kafejnīca Jūrmalā, kura jau 8:00 laipni gaidīja klientus ar karstu soļanku, tēju un Melno balzamu!





Nākošais glābējs bija Statoil, kurš gan negodīgi nav fiksēts kadrā, kaut gan glāba mūs arī atpakaļceļā. Turp braucot iegādājāmies saimniecības cimdus par 0,44 Ls, kuri glāba mūsu atmiršanai nolemtos pirkstiņus. Atpakaļceļā karsta kafija un šokolādes batoniņi bija neatliekamās palīdzības komplekts. Bet visā braucienā kompānija sevi pierādīja kā humoru nezaudējoša un optimisma pilna pāri visām grūtībām!!!

Un tad jau bij klāt galamērķis Lapmežciems!!!



ievērtējiet lepnuma pilnās sejas un arī baltos cimdiņus :)
Izrādījās gan, ka bijām maldināti un īstā zivju pirkšanas vieta nemaz Lapmežciemā nav!!!! Tika pieņemts negaidīts lēmums doties tālāk! Uz Ragaciemu.
Tur atradām īsto zivju tirdziņu, sejas kļuva vēl laimīgākas...



un devāmies pie jūras ieturēt pusdienas









Atpakaļbraucot spīdēja saule, smaržoja priežu meži, pašiem bija silti, grūti un temps kļuva lēnāks un lēnāks..

interesanti arī tas, ka, piemēram, šādas neko diži neizsakošas ainavas, kādu pilnas ir visas jūras piekrastes Latvijā, protams, ir nofotografētas





bet laimīgās stundas Statoil, helihoptera nolaišanās un pacelšanās Lapmežciema pludmalē un mana nožaušanās Jūrmalas dzelzceļa pārbrauktuvē ir palikušas ārpus kadra, jo fotoaparāts ir dziļi somā, enerģijas līkne ļoti mainīga un pārsvarā katrs noņēmies ar savām akūtajām problēmām kuru šādos braucienos netrūkst - sāpošs dibens, kājas, mazo darīšanu kārtošanas vietas meklējumi utml :)

P.S. viena interesanta lieta, ar ko Lapmežciems tomēr izceļas pārējo jūras ciemu vidū - viņiem tur ir tāda peldošā pirtiņa tieši jūrā...