Par garajiem daudzdienu piedzīvojumiem grūtāk rakstīt, jo nav skaidrs, kuras lietas atstājamas aiz borta, kuras svarīgi uzrakstīt...
Brauciena plāniņš jau lasāms emuārā iepriekš.. sanāca apmēram šādi:
Kopējais ar riteņiem nobrauktais maršruts ~250 km 6 braukšanas dienās, 2 dienas atļāvāmies slinkot un nekustēt ne no vietas. Īsākā braukšanas diena sanāca 13 km, garākā 65 km.
Tehniskās detaļas, kas varētu būt noderīgas iesācējiem, kuri ar grib izmēģināt šāda veida atpūtu:
lidmašīnas biļetes Rīga-Viļņa-Parīze pirms 1/2 gada pirktas par 58 Ls turp-atpakaļ www.lidot.lv (Lidostā nopirkām arī ceļojuma apdrošināšanas 6,15 Ls/pers. Vajadzēja vai nevajadzēja - nezinu.., bet tā mierīgāk :) ar)
3 mēn atpakaļ laicīgi iegādātas TGV ātrvilciena biļetes Parīze-Bordo-Parīze ~ 40Ls. Pirmās pirkām lidot.lv, TGV ātvilciena biļetes arī internetā, - pietiek ar biļešu izdrukām (norādījumos teikts, ka tām jābūt kvalitatīvām), vagonā jāuzrāda kopā ar pasēm, jo katra biļete tāpat kā lidojot ar lidmašīnu ir konkrētam pasažierim.
No Parīzes lidostas uz Parīzes centru brauc dažādi transporti, mēs izmantojām RER vilcienu 5,8 Ls/biļete - gaišzilais maršruts no lidostas uz centru. Biļetes pirkām stacijās biļešu automātos ar VISA karti.
Parīzē nakšņojām viesnīcā. Turpceļa viesnīciņa bija mīlīgāka nekā atpakaļceļa. Atbilst mājaslapas bildēm. Atpakaļceļa viesnīca
bija tādā spēcīgā vecās Parīzes garā, ar noskaņas pilnu skatu pa logu, un istabiņa sķita izrauta no filmām, kurās zib hoteļu/moteļu nobružātas istabas vienas nakts patvērumam :D bet mums (ar mugursomām ap 10 kg katram) liels ieguvums bija tas, ka viesnīca bija ļoti tuvu stacijai atgriežoties no Bordo. Jo parasti, lai neiesprūstu un nenomaldītos sabiedriskā pilsētas transporta labirintos, izvēlējāmies kājāmiešanu, kas no stacijas uz viesnīcu un otrādi mums prasīja h aktīvu soļošanu ar tām pašām somām... Viesnīcas iepriekš bija rezervētas caur internetu, nekādu problēmu ar to nebija. Izmaksāja 59 Ls uz cilvēku turp-atpakaļ kopā (tātad - viena nakts ~30Ls/pers.).
Līdzi mums bija veloceļu karte, kuru mums atsūtīja pa pastu pēc mūsu vēstules meila formā kādam no viņu tūrisma centriem. Michelin Aqitaine reģiona karte, kuru pirkām tepat Rīgā Jāņasētas veikalā (3,95 Ls). Paziņu sarūpētas Parīzes un Parīzes transporta shēmu kartes. Vēl Bordo informācijas centrā paņēmām Bordo karti. Šitās visas kartes mums ļooooti noderēja.
Biļetes, viesnīcu rezervācijas un kartes arī bija vienīgās iepriekš sagādātās lietas.
Tālāk nakšņojām kempingos gan vienkārši guļammaisos zem klajas debess, priedēm ar milzu čiekuriem (~5-8 EUR/pers), gan arī kempinga mājiņās (9-13 EUR/pers). Atklājām, ka ir arī šāda kempingu karte (to kādā kempingā par velti varēja dabūt). Un vēl ievērojām, ka firmas yelloh village kempingi bija ļoti kvalitatīvi. Mēs bijām viņu Les Grands Pins kempingā un Panorama du Pyla pie neaizmirstamās milzu kāpas
Vēl mums bija līdzi grāmatiņa „Franču valoda pēdējā brīdī” – laikam nederīgākā manta manā mugursomā. Tās beigās gan bija latviešu-franču un franču-latviešu vārdnīciņas, bet tās nederēja pat ēdienkartes iztulkošanai. Bet vārdnīca bija ļoti, ļoti vajadzīga, tāpēc iesaku ņemt līdzi mazāko atrodamo vārdnīciņu abos valodu virzienos. Nekādas sarunvalodas, mācību utml. grāmatiņas.
Riteņus īrējām nomā,ko ieteica tūrisma centrā turpat Bordo stacijā. Un nebijām vīlušies. Katram, protams, priekšstats par to, kādam jābūt ritenim, ir savādāks. Bet varu teikt, ka riteņi bija labāki nekā šeit Gandrā izīrējamie un ja 8 dienu laikā vienīgās tehniskās problēmas bija 2 plīsušas kameras, tad domāju, ka ir OK. Njaa, vēl bija viens noplēsts ķēdes sargs.
Kempingus un riteņus iepriekš nebijām rezervējuši. Kempingus tādēļ, ka īsti nesapratām vai viņiem kempingos ir mājiņas vai tikai treileru vietas un arī tādēļ, ka nesapratām, cik tālu īsti tiksim. Riteņus nebijām rezervējuši tīri tāpēc, ka neatradām atbilstošas mājaslapas un galu galā nolēmām, ka veloceļu bagātajā Francijā riteņu izīrēšanai nebūtu jābūt problēmai. Nervus šī neziņa drusku kutināja, bet tā arī izrādījās - viss bija gludi. Līgums tika slēgts uz viena no mums vārda un VISA kartes datiem, drošības nauda 250 EUR/par riteni, kura gan tiek novilkta tikai tādā gadījumā, ja kaut kas notiek un riteņi netiek atgriezti. Līdzi mums dāsni deva riteņu saslēdzējus un espanderus (vai kā tur sauc tās gumijas ar āķiem galos kravas nostiprināšanai uz riteņa).
Līdzi mums katram bija mugursoma. Sākumā baigi viltīgi gribējām to ņemt rokasbagāžā, lai drošs, ka nenoklīst. Bet lidostā reģistrējoties padevāmies spiedienam un nodevām bagāžā. Tikai vienam no mums bija īstās velosomas. Kamēr ir ritenis velosoma, protams, ir daudz ērtāka. Grūtības parādās ar to pārvietoties, kad riteņa nav. Bet arī ar mugursomām gāja gludāk nekā cerēju - nostiprināt bija samērā viegli, grūtums pierast pie bagāžas smaguma bij tik kādu pirmo 0,5 h, un mantas arī bija izdevies paņemt līdzi ļoti pārdomāti - nekā nepietrūka un nekas diži pāri nepalika.
Parīzē bijām ļoti maz - 2 vakarus tā ka nevaru atbildēt vai Parīze man patika vai nepatika, uzkrītoši bija daudz spēcīgāka, dažādāka arhitektūra un dažāda izskata, ādaskrāsas un uzvedības cilvēki, kas tur redzami. Itkā sajūta ļoti demokrātiska, brīva, bet tajā pašā laikā ap deviņiem vakarā doties uz Eifeli mēs nesadūšojāmies, bija pabailīgi. Viscaur arī uzkrītoša piečurātu stūru smaka. Pirmās smalkā ēdienreize mums bija pirmajā Parīzes vakarā spāņu restorāniņā, kuru ilgi izmeklējām ēstuvīšu un krodziņu pilnajās ielās. Pa šiko uzēdām Tortilla Espanola par ~ 7 Ls/gb (attēlā redzamā mazā omletīte) un kaut ko pēc ēdienkartes viltīgi pasūtītu ar grilētiem tomātiem, kas izrādījās karstmaize ar tomātu un sieru arī par 7 Ls/gb :D :D :D Nu nevajag mums pārmest! jo ēdienkarte nebija pat franču valodā, bet gan tīrā spāņu valodā. Miķelis apdomīgi pasūtīja gaspačo, jo auksta tomātu zupa karstajā pēcpusdienā šķita vilinoša doma, bet gaspačo spāņu restorāniņā izrādījās attēlā redzamās desas šķēlītes, laikam jau rakstās savādāk nekā tomātu zupa,- iekritām. Nu ko - mojito un margarita kokteiļiem nebij ne vainas, kārtīgi izsmieties arī par savu ablomu dabūjām un mājās ejot iegājām veikalā, nopirkām ravioli konservus un viesnīcā skatoties futbolu un dzerot pirmos sidrus francijā, ko mēģinājām dzesēt izlietnē, kārtīgi pieēdāmies un jutāmies tiešām apmierināti.
Nākošajā rītā cēlāmies agri, stundu veltījām ceļam līdz TGV ātrvilciena stacijai, otru stundu norezervējām drošībai noorientēties stacijā. Labi vien bija, sanāca laiks mierīgi aiziet uz WC, papētīt žurnālu piedāvājumu veikaliņā (franči bija zaudējuši izšķirošajā spēlē Eiropas čempionātā futbolā) un galvenais izpētīt slaveno franču beķereju piedāvājumu, kas ietver visādas bulciņas, saldās maizītes, kūciņas un dažādu veidu sendvičus. Vilcienu atrast bija viegli pēc klasiska veida norādēm stacijā un, ja vien zini, ka "voiture" tavā biļetē nozīmē "vagons", tad jau vispār elementāri :)
Bordo-Lacanau grūtākais bija tikt ārā no Bordo, tur pat šķiet kartes īsti nelīdzēja, vairāk virzījāmies uz stūrmaņu intuīciju, pēc tam pa kluso, mierīgo, priežu iekļauto veloceļu, kas diezgan atgādina Latvijas ainavu, tikai ar milzu, milzu papardēm (nevis klasiskajām, bet tām, kas saucās briežu papardes) gar malām ļoti biezā slānī. Pa ceļam piestājām vēl iepirkt garšīgos ābolu sidriņus (tos mēs principā dzērām ūdens vietā visu ceļojuma laiku)
un sadakterēt Dacītei kājas pirkstiņu (17 EUR, ar apskati, laipnu uzņemšanu, gudrākā aptiekāra piesaistīšanu un smērītēm līdzi ņemšanai :) ) - vajag tik nekautrēties, droši iet iekšā aptiekā un smaidot rādīt sāpi..
Lacanau pilsētiņa tāda maza, veikali jau taisījās ciet, kartē redzamo ezeru un pie tā esošos kempingus neredzējām, palikām pirmajā atrastajā kempingā, jo bijām noguruši fiziski un garīgi. Todien bija 28,5 grādi. Tieši pie kempinga bija fantastisks picu vagoniņš, kurā dabūjām lielas svaigi uzceptas ekstra gardas picas pēc pašu izvēles par 5 Eur/katru - krietni lētāk nekā Latvijā...
Pieēdāmies un gājām gulēt kā jau bija paredzēts - zem klajas debess, guļammaisos. Zem tiem paklājām ūdensnecaurlaidīgus maisus, mugursomu čeholus vai lietusmēteļus - kas nu kuram bija. Par to vispār īsti nebija padomāts - vajag kaut ko apakšā klājamu, jo vietām ir naktīs rasa (pie tam interesanti, ka konkrētos reģionos ir, un citur nav - mūsu ceļojumā vairāk prom no okeāna, tieši Lacanau, naktī un no rīta bija liela rasa, bet okeāna tuvumā zeme visu laiku bija sausa).
No nākošās dienas dzīvojām pie ūdeņiem, Lacanau Ocean bija ļoti klasiska kūrortpilsētiņa
ar saviem mīnusiem un saviem plusiem. Mīnuss noteikti ir tas, ka šādām pilsētām pazūd nacionālais šarms, individualitāte - pilns ar suvenīriem, kuri patiesībā visās pasaules malās šķiet vienādi, cenas augstākas (apģērbiem īpaši astronomiskas - krekliņš maksāja 70 EUR, somiņa vai kleitiņa 130 EUR), bet tajā pat laikā tūrists var nobaudīt austeres par 3EUR/gb mīlīgā speciālā austeru stendiņā vietējā tirgus ietvaros. Kur vari izvēlēties no dažādām izskatā un cenās, vietējā saimniece tās ar speciālo nazīti un cimdu attaisa vaļā, uzservē citronu un bageti un vēl glāzi auksta vīna piedevās.
austeru ēšanai sabriest man bija ļoooti grūti... priekšstats nebija no labākajiem.. bet izrādījās ne tik traki. Pats molusks samērā viegli norijams un man atgādināja mīdiju garšu. Citi gan vienbalsīgi teica, ka garšo pēc jēlas zivs. Šķidrums, kas čaulā paliek, un ko paraugdemonstrējumos vienmēr gardi izdzer, gan man diži negāja pie sirds, kaut garšoja vienkārši pēc sāļā okeāna ūdens ar tādu jēlu zivju piegaršīņu. Vārdu sakot - tikām ar pārbaudījumu galā varonīgi, bet nu kāpēc austeres ir delikatešu godā nesapratām. Bet tā jau ir ar daudz ko.... specifiskās gastronomiskās lietas parasti iemīl ar kādu 5 vai 10 reizi :)
vai nacionālos piejūras ēdienus,
izmēģināt sērfošanu (pilnīgi visu vajadzīgo var noīrēt un tas samērā lēti) un noīrēt mājiņu milzīgā kvalitatīvā kempingā, kurš ir kā autonoma pilsētiņa ar veikalu, 2 restorāniem, veļas mazgātuvi, spēļu automātiem, nenormāli dārgu internetu (pilsētā bija normālās cenās, bet ar kaut kādu greizo klaviatūru :D uz kuras parakstīt varēja ļoti lēni meklējot katru burtu) un pašiem savu pieejau okeānam, kas darbojās uz reģistrācijā izdotajām čipkartēm.
Sauļoties (šajā bildē iemūžināta veselā saprāta atkāpšanās un vienīgā pamatīgā masveida apdegšana brauciena laikā :D),
lasīt baltos akmeņus (zinātāji teic, ka tie ir krami un Miķlis mums tumšā istabā demonstrēja skaistu dzirksteļošanu tos sitot vienu pret otru), meklēt akmeņus ar caurumiņu (kas esot enerģētiski spēcīgi un atrasti jāsien sev klāt un jānēsā līdzi), fotografēt izskalotās medūzas un gliemežvākus, spēlēt ar draugiem čiekurbolu pludmalē, iet peldēties apakšveļā, jo peldkostīmi palikuši uz veļas žāvējamā kempingā, un galu galā - vērot saulrietu okeānā uzdzerot Franču Bordo vīnu.. kad vējš pieņemas spēkā okeāns sniedz elegantus sava varenuma paraugdemonstrējumums. Un justies laimīgs.
No Lacanau Ocean mūsu brauciens veda uz Bassin d'Arcachon
mmmmm... tas solījās būt skaisti, internetā bija redzētas bildes ar saulrietiem un savādām, specifiskām ainavām. Braucām līdz Cap-Ferret, no kura pārcēlāmies ar kuģīti uz mūsu ceļojuma mērogiem lielo Arcachon pilsētu. Bija skaisti (līcis, un ar kuģīti braukt vienmēr ir skaisti!), puiši mums bija sarūpējuši siltas pusdienas, kuru piedāvājumā brīnumainā kārtā bija cepti kartupeļi krējumā :) Izbraukājām Arcachon pilsētu, piekrasti ar balto jahtu rindām, ieliņas, iedzērām sidriņus pašā dienas kartumā (jāpiebilst, ka no tiem brīnumainā kārtā nekad nereiba :D - laikam karstumā izsvīst nepaspējot nogulties asinīs) kaut arī garāmejošs franču onkulis mums teica skopā angļu valodā ar žestiem papildinot, ka mūsu galvām pēc tā (pēc sidriem) būs ļoti slikti :D
Šurpu turpu ap, pār un pie Bassin d’Arcachon mums bija viena pamatīga National Geography mācībstunda dzīvajā. Ar lielo kāpu Dune du Pilat kā tādu skaistu dāvanu. Kāpa man likās grandioza - uz tās es biju tādā sajūsmā! Man tiešām likās, ka tā ir viena no vietām uz kuras liekas, ka ir vērts dzīvot :) kur sajūties, ka dzīvo skaistā, skaistā zemē...
Kartē Bassin d’Arcachon izskatās liels, gandrīz noslēgts Atlantijas okeāna līcis, no tā nezkāpēc rodas priekšstats, ka tas ir arī dziļš. Tāpēc sākumā ir liela neizpratne redzot daudz skaistas jahtas un kuterus skumīgi gulšņājam uz sāna smiltīs – tā neloģiski šķiet. Un skrienot savās iegribās viskaut ko apskatīt, pirmajā brīdī neuzķērām dabas ciklu Bassin d’Arcachon. A cikls izrādījās ļoti vienkāršs – no rīta aizejot uz līci, tas redzams pilns ar ūdeni, cilvēki bradā (jo izrādījās, ka tas ir tik sekls, ka mūžam ir tikai drusku virs ceļiem), pastaigājas, sauļojas. Dienas pirmā daļa paiet ūdenim plūstot prom – uz okeānu. Jo vairāk tas aizplūst, jo klajāk redzams tā ceļš – pa urdziņām, tādām kā mazām upītēm tas acīmredzami, ātri plūst prom, līdz līča gultne kļūst sausa
un pa to var staigāt un meklēt mazos krabīšus. Pēc pāris stundām ūdens tikpat ātrā, noteiktā tempā sāk plūst atpakaļ.
Tik acīmredzami, ka apstulbina paisumus/bēgumus neredzējušus latviešus. Stāvi sausumā, un pēc brīža jau esi līdz potītēm ūdenī!
Uz vakarpusi līcis atkal pilns ūdens, puika ar ķeramo tīkliņu meklē krabīšus, ļaudis peldas, laiž pūķus, atpūšas ar ģimenēm, laiks visu dienu ir saulains, skaidrs un silts. Arī pēc saulrieta laiks ir skaidrs un silts, akmeņi, asfalts, mūri ir uzkarsuši. Kad sāk satumst, pie pamalēm parādās zibeņi un skan tāli pērkoni. Tie ir visās malās un pāri plašajam līcim izskatās grandiozi. Un tā tie tur zibeņo un pērkoņo, kamēr sāk pilēt smalks lietus un pērkons pietuvojas. Un tad jau zibeņo pie mums un gāž lietus un pār visu līci ir zibeņu jūra. Skaisti. Un tad mēs devāmies uz svešas kempinga mājiņas terasi klusi klusītiņām pārlaist nakti. Un tā tur bja abas naktis un kā teica kempinga saimnieks, kad prasījām vai nebūs lietus, - lietus? nezinu gan.. bet tā kā vakar negaiss - tā tas parasti ir.
Atpakaļceļā uz Lacanau nomaldījāmies un galīgi netīšām trāpījām uz zoo dārzu Bassin d'Arcachon, kurš bija lauvu un tīģeru tematiskais zoo dārzs. Pie tam tur milzu kaķi bija ļooooti tuvu apskatāmi.
Andernos pilsētiņā iegājām franču beķerejā (uz kurām noteiktās diennakts stundās stāv garas rindas)
tie ir milzu bezē cepumi ar visādām garšām
un vakarā ēdām garšīgākās moules ceļojuma laikā ļaužu pilnā ēstuvē, ko ļoti veiksmīgi Mārīts mums atrada!
mjaaa... Jāņus sanāca svinēt Francijā.. galds bija klāts bagātīgi un ļoti garšīgi, jāņuzāles arī salasījām, bet godīgi sakot tajā dienā uznāca ilgas pēc mājām - un laikam jau katrs sapratām, cik tie Jāņi mums dziļi sirdī.
bija dzirdēti nostāsti par Viļņas lidostu.. ka tā ir kā šķūnis un darīt tur nav ko...
nu šķūnis gluži varbūt nē, bet ko darīt tur nu noteikti nav :/
ceļotāja bieds - 4 h Viļņas lidostā
